Zemgales pilskalni: izpētes vēsture

Zenta Broka – Lāce

Ar tēlaino pilskalna vārdu arheologi apzīmē tās senās dzīvesvietas, kas veidotas uz zemes paaugstinājuma (ģeogrāfiski Latvijā nav kalnu; ir tikai pauguri) ar nolīdzinātu plakumu un aizsardzības nolūkos veidotu grāvju, vaļņu un citu nocietinājumu sistēmu.¹ Pilskalni Latvijā ir plaši izplatīti (ap 470²), līdz ar to tās ir arī visplašāk pētītās senās dzīves vietas Latvijā. Tomēr daudzos būtu nepieciešama daudz pamatīgāka izpēte. Lai gan katrs objekts būtu pētāms autonomi, reģionāli pastāv zināmas kopējas pilskalnu iezīmes.

Savdabīgas iezīmes, kādas citviet neatrast, parādās arī Zemgales pilskalnos. Zemgales pilskalnu izpētes vēsture ir cieši saistīta ar zemgaļu pētniecības jautājumiem.³ Ņemot vērā, ka zemgaļu izcelsmes jautājums ir visai problemātisks, līdz ar to – arī zemgaļu apdzīvotā teritorija joprojām ir neskaidra. Pastāv uzskats, ka tie saistāmi ar rietumbaltiem, un laikā no mūsu ēras 1. līdz 4. gadsimtam atdalījušies no arheoloģiskās kultūras areāla, kurai raksturīgi kolektīvo kapu uzkalniņi ar akmeņu riņķi⁴ kapulauki. Šī arheoloģiskā kultūra aptvēra Latvijas Dienvidu daļu, Lietuvas Ziemeļus un Žemaitiju. Pamatojoties uz to, ka no 4.-5.gs. būtiskas iedzīvotāju sastāva izmaiņas arheoloģiski Lielupes baseinā netiek konstatētas, šīs arheoloģiskās kultūras Rietumu atzars⁵ (konstatēts Zemgales līdzenumā un DR Vidzemē) tiek uzskatīts par tiešiem zemgaļu priekštečiem. Raksturīgs šo kapu inventāra priekšmets ir uzmavas cirvis. Nereti tiek atrasti arī tādi mirušajam līdzi doti priekšmeti kā izkapts, uzmavas kalts, kaplis. Par zemgaļiem raksturīgu var uzskatīt tradīciju aizgājējam līdzi dot tieši darbarīkus. Sieviešu kapos izteikti bieži tiek atrasti īleni. Abu dzimumu mirušo kapos atrod raukņus. Raksturīgs atradums zemgaļu kapos ir kaplis (šī tradīcija novērota 1.-4.gs.).

Tas gan ir novecojis uzskats, bet jāpiemin, ka Francis Balodis uzskatīja, ka zemgaļi kā atsevišķa latviešu cilts konstatējama jau 2.gs. pēc Kristus, bet ap 500. g. zemgalieši gotzemiešu uzbrukuma iespaidā jau esot nodibinājuši savu valsti. Atsaucoties uz Atskaņu hroniku, Balodis uzsver, ka 13.gs. šo valsti⁶ aizsargājusi spēcīgu pierobežas pilskalnu rinda. Jaunākie pētījumi liecina, ka droši runāt par zemgaļiem var sākot ar mūsu ēras 5. gadsimtu. Šāda hronoloģija tiek pamatota ar tiem raksturīgo līdzeno kapulauku parādīšanos (ar 5.gs. novērojams pārejas process no uzkalniņkapiem uz līdzenajiem skeletapbedījumiem, kur sievietes un vīrieši orientēti pretējos debespušu virzienos⁷). Līdzeno kapu veidošanas tradīcija nostiprinās 5.-6.gs., un tās kontinuitāte vērojama vēl 13.gs. Zemgaļu kapus atšķir pēc tiem vien raksturīgām apbedīšanas tradīcijām un kapu piedevām. Kā iespējamā zemgaļu izplatības Rietumu robeža tiek minēta Venta un Ezeres Andziņu līdzenais kapulauks.⁸ Šīs robežas gan ir visai aptuvenas, jo pagaidām trūkst neapšaubāmu pierādījumu par tieši tādu zemgaļu apdzīvoto teritoriju, un tikai turpmāki pētījumi varētu viest lielāku skaidrību šajā jautājumā. Atsevišķi toponīmi gan visai skaidri ļāvuši ar konkrētām vietām mūsdienās saistīt zemgaļu centrus un noteikt aptuvenās zemju robežas.⁹ Zemgaļiem raksturīgi atradumi kultūrslānī rāda, ka 5.-6.gs. zemgaļi apdzīvojuši gan Daugmales, gan arī Ogres Ķentes¹⁰ pilskalnu mūsdienu Vidzemē.

Jāņem vērā arī fakts, ka zemgaļi bija ne vien viena no mūsdienu Latvijas, bet arī Lietuvas teritoriju apdzīvojošajām maztautām.¹¹ Līdz mūsdienām ir nonākušas ziņas par pavisam 14 seno zemgaļu pilsnovadiem¹², no kuriem 8¹³ (Dobele, Dobene, Mežotne, Putelene, Silene, Spārnene, Tērvete, Upmale) atradās mūsdienu Latvijas, bet 6 (Gostagalis, Nogaliena, Plāne, Sidarbe, Šurpe, Žagare (ar Raktes pilsētu¹⁴) ) – Lietuvas teritorijā. Pirmā gadu tūkstoša beigās zemgaļu kultūra konstatējama visā Lielupes baseina teritorijā, kas aizņem ap 17 633 km2 lielu platību.¹⁵

Interesanti, ka seno zemgaļu apdzīvotās teritorijas nesakrīt ar mūsdienu Zemgales plašāk apdzīvotajiem centriem (arī ar lielāko daļu viduslaiku un jauno laiku blīvāk apdzīvotajām teritorijām¹⁶). Izteiksmīgs piemērs tam ir Jelgavas pilsēta, ko pazīstam kā Zemgales galvaspilsētu un sirdi, bet, cik varam spriest pēc avotu liecībām, zemgaļiem tāda bijusi Tērvete Rietumzemgalē, bet Mežotne – Austrumzemgalē. Par Jelgavas pilsētas pirmsākumiem trūkst drošu ziņu. Pirmās ziņas par apdzīvotību šai vietā saistāmas ar tirdzniecības vietu. Būtiski ir tas, ka pilskalnu un apmetņu iekārtošana bija cieši saistīta ar apkārtnes reljefu, augsni, dabas apstākļiem un citiem dabas diktētiem faktoriem. Jelgavas pilsēta no šāda skatu punkta nav tā pateicīgākā vieta. Tā ir zema, mitra, bet tajā pašā laikā izdevīga tieši tirdzniecības nolūkiem, iespējams, tādēļ pirmās ziņas par šo vietu saistītas tieši ar šo nodarbi. Jāņem vērā arī tas, ka dzelzs laikmetā zemgaļu saimniecībā dominēja lopkopība un zemkopība, kam šī teritorija nav pati piemērotākā, bet attīstoties metālapstrādei, pieauga maiņas un tirdzniecības loma. Par profesionālas tirgotāju kārtas izveidošanos var runāt 11.-12.gs. Iespējams, ka līdz tam šeit atradusies tā sauktā starpcilšu teritorija.¹⁷ Taču tas ir minējums, noteikti būtu nepieciešami padziļināti pētījumi šai jautājumā.

Nevarētu teikt, ka arī šodien zemgaļu etniskās vēstures jautājums būtu pilnībā atrisināts un izpētīts. Papildus apgrūtinājums pētniecības problēmai ir dažādās vēstures interpretācijas un politisko ideoloģiju uzslāņojumi, kas traucējuši objektīvai zinātnes attīstībai atšķirīgos Latvijas vēstures laikposmos. Piemēram, 30. gados vēstures romantizācijas ietekmē parādījās raksti, kas apcerēja zemgaļu lieliskās rakstura īpašības. Zemgaļus uzskatīja par drosmīgiem, varonīgiem, bezbailīgiem karotājiem, garā stipriem, neatlaidīgiem cīņā par savu brīvību, strādīgiem un čakliem zemkopjiem. Pēc rakstīto avotu ziņām, viņi bija pirmie, kas sacēlās pret iebrucējiem, un visilgāk arī izrādīja pretestību, līdz ar to Vilnis Biļķins uzsver, ka zemgaļiem bijusi augsta pašdisciplīna, ja reiz tie spēja tik ilgi mobilizēties bruņotai pretestībai. Būtisks faktors, pēc viņa domām, bija arī sociālā diferenciācija un liels turīgo slānis, kas varēja atļauties iegādāties bruņojumu un pat kara zirgus. Nobilitāte spēja sapulcēt karotājus un organizēt sacelšanās pret ordeni un bīskapiem.¹⁸

Lai gan šādiem aprakstiem piemīt manāmi tendenciozs un ideoloģisks raksturs, nevar noliegt, ka tajos ir arī daļa patiesības. Atzīmējams ir tas, ka pilskalnu kā nocietinātu dzīvesvietu izmantošana tiek uzskatīta par zināmas sociālas diferenciācijas pazīmi, kas savā ziņā apstiprina par zemgaļiem izteiktos apgalvojumus.

Atkāpjoties no beletristikas, jāsaka, ka pirmās skopās un ne visai drošās ziņas par Zemgali meklējamas jau runājot par 870. gadu, dāņu hronikā (viens no nozīmīgākajiem dāņu viduslaiku vēstures avotiem) Annales Ryenses. Atsevišķā literatūrā gan par šīm ziņām ir šaubas, tādēļ nepieciešams meklēt citus avotus. Ziņas par zemgaļiem sniedz arī agro viduslaiku avoti – skandināvu rūnu raksti uz akmeņiem un dažādiem priekšmetiem, piemēram, Nedervallas rūnu akmens, kas tiek attiecināts uz 1040. gadu. Pēc profesora Birgera Nermana domām zviedri ap 1035.-1041. gadu pat centušies Zemgali iekarot (teika par vikingiem Anundu un Ingavaru, kas šurp devušies zviedru karaļa uzdevumā ar karapulku 3 kuģos), bet cietuši neveiksmi.¹⁹ Savukārt 1106. gadā Polockas kņazs Davids Vseslavičs sarīkojis karagājienu uz Zemgali, bet cietis smagu neveiksmi. Kaujā pie Daugmales esot gājuši bojā ap 9000 (izklausās gan nedaudz pārspīlēti) krievu kareivji.²⁰

Ik pa laikam vēstures annālēs atrodamas fragmentāras un skopas ziņas par Zemgali un zemgaļiem. Ap 1113.gadu zemgaļus piemin Senās Krievzemes hronika “Pagājušo gadu stāsts”, kur hronists norāda arī to, ka zemgaļiem ir bijusi sava valoda. Arābu ģeogrāfs Abu Abdallahs ibn Idrisī (1100-1165) iespējams savā kartē pieminējis arī Mežotni.²¹

Nenoliedzami, ka būtiskākais zemgaļu pētnieku atskaites punkts ir 13. gadsimta rakstītie avoti. 12.gs. beigu un 13.gs. sākuma apraksti meklējami no 1224. līdz 1227. gadam sarakstītajā Indriķa Livonijas hronikā(Heinrici Cronicon Lyvoniae), ko apgaismības ideju iespaidā 1740. gadā pirmo reizi publicēja Hannoveres pilsētas bibliotekārs Johans Daniēls Grūbers (Grüber), savukārt ziņas par 13.gs. otro pusi sniedz starp 1290. un 1296. gadu sarakstītā Vecākā Livonijas Atskaņu (Rīmju) hronika (Älteste Livländische Reimchronik), ko pirmo reiz publicēja dāņu vēsturnieks P. F. Zūms 1787.gadā, bet plašāku tekstu – 1817. gadā – Liborijs Bergmanis. Daudz informācijas par zemgaļiem sniedz zemes dalīšanas, izlēņošanas, dāvinājumu un maiņas dokumenti, arī pāvesta bullas. Piemēram, 1254. gada līgums, kurā atrunāta Upmales zemes sadalīšana 3 daļās.²²

Visai skaidru iemeslu dēļ pēc 13.gs. beigām atrast ziņas par zemgaļiem rakstītajos avotos ir grūti. Pēc tā sauktajām zemgaļu simtgadu brīvības cīņām 1290. gadā liela daļa no tiem pamet savus apdzīvotos centrus.²³ Atsevišķos Lietuvas vēstures avotos sporādiski atrodamas liecības par zemgaļiem, piemēram, Lietuvas karaļa (arī dižkunigaiša, lielkņaza) Ģedimina vēstulēs vēl 14.gs. 20. gados, kur viņš sauc sevi par zemgaļu virskungu.Interesants ir fakts, ka franču bruņinieka Žilbērs de Lanuā (Guillebert de Lannoy) savās ceļojuma piezīmes caur Livoniju (1423. – 1424. g.) min zemgaļus (Grobiņas – Aizputes un Cēsu tuvumā).²⁴

Vēlāk apgaismības un romantisma ideju ietekmē uzmanības lokā nonāca arī Zemgale. Galvenie pētniecības virzieni gan bija vēsture un vēsturiskā ģeogrāfija. Liela nozīme vēstures popularizēšanā tolaik bija arheoloģiskajiem atradumiem un tā atspoguļojumam presē.

1778. gadā Ērģemes mācītājs J. L. Bergers (Borger) izstrādāja pētījumu par Līvzemes senatni, kura ietvaros aptuveni lokalizēja zemgaļu apdzīvoto centru – Tērvetes, Mežotnes, Žagares atrašanās vietu.
1809. gadā Rīgā tika publicēts barona Ulrihs Heinriha Gustavs fon Šlippenbaha ceļojumu apraksts pa Kurzemi (arī Zemgali).²⁵

1816. gadā Mītavā (Jelgavā) tika dibināta Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība, kuras loceklis bija par zemgaļu vēsturiskās ģeogrāfijas aizsācēju uzskatāmais Lestenes latviešu draudzes mācītājs (pazīstams arī kā pirmā latviešu valodā iznākušā laikraksta ,,Latviešu Avīzes’’ (1822-1826) redaktors) Kārlis Fridrihs Vatsons (Carl Friedrich Watson, 1777 – 1826), kurš par pamatavotu savā darbā izmantoja Atskaņu hroniku.
Pieturoties pie tradicionāli Latvijas arheoloģiskajā pētniecībā lietotā dalījuma, arī Zemgales pilskalnu izpētē tīri teorētiski izdalāmi trīs posmi: Krievijas impērijas laika; Latvijas Republikas laika un laika pēc II pasaules kara pētniecība.

Krievijas impērijas laikā vadošie bija baltvācu pētnieki. Un, lai gan arheoloģija gan Latvijā, gan citur pasaulē šai laikā vēl grūti nosaucama par zinātnisku disciplīnu, jau 19. gs. vidū, otrajā pusē tika veikti vairāki zemgaļu pētniecībā nozīmīgi izrakumi. Vecsaules Čapānos tika atrasti bagāti apbedījumi (9.-12.gs.). Zvārdes Kokmuižas I depozīts (5.gs.). Tomēr toreiz šos atradumus vēl pieskaitīja gotiem vai normaņiem pētniecībā valdošās ,,normaņu teorijas’’ iespaidā.

Viens no pirmajiem, kas pievērsa zinātnisku interesi Zemgalei un zemgaļiem bija vācbaltietis Augusts Bīlenšteins (vācu: August Johann Gottfried Bielenstein; 1826 – 1907), kurš bija, luterāņu mācītājs, valodnieks, kā arī latviešu folkloras pētniecības aizsācējs, Pēterburgas zinātņu akadēmijas loceklis, un viņš ir arī viens no pirmajiem pilskalnu pētniekiem. Bīlenšteins centās noteikt zemgaļu apdzīvoto teritoriju. Pēc Indriķa Hronikas, Atskaņu Hronikas un 1254. gada zemes dalīšanas līguma datiem Bīlenšteins Zemgalē konstatēja 7 apgabalus: Sileni, Žagari (ar Raktes pilsētu), Dobi, Spārneni, Tērveti (ar tā paša nosaukuma pilsētu), Dobeli (ar tā paša nosaukuma pilsētu) un Upmali (ar Zemgales galvas pilsētu Mežotni un ,,Zemgaļu ostu’’).²⁶

19. gs. 60. gados Bīlenšteins apceļoja vairākus pilskalnus, veicot aprakstus, un Kurzemē (un Zemgalē) saskaitīja 35 pilskalnus.²⁷ 1866. gadā Bīlenšteins veica arī nosacītus arheoloģiskos izrakumus Tērvetes pilskalnā.
1892. gadā iznāk Bīlenšteina ,,Die Grenzen des lettischen Volkstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart un dim 13. Jahrhundert’’ – apkopojumi par latviešu izplatību 13.gs. Šajā darbā Bīlenšteins izstrādājis arī karti, kas, balstoties uz hroniku datiem, atspoguļo zemgaļu apdzīvoto teritoriju ap 13. gadsimta vidu.

Attiecībā uz zemgaļu etniskās vēstures pētniecību, lai gan tas uz pilskalniem gluži neattiecas, jāmin, ka 1881. gadā Jaunsvirlaukas Ciemaldes kapulaukā (datēts ar 9.-13. gs.) tika atrastas senlietas, bet 1895. gadā Karls Bojs (Karl Boy) veica izrakumus, kuru rezultātā Bojs secināja, ka Ciemalde bijusi Upmales zemes sastāvdaļa, ko apdzīvojuši latvieši, tai pat laikā atzīmējot augstāk attīstīto skandināvu, ģermāņu un lietuviešu kultūru ietekmes agrajā un vidējā dzelzs laikmetā.²⁸ Jāņem vērā, ka šajā laikā zemgaļu un vispār latviešu etniskās piederības jautājumi vēl bija visai neskaidri.

1901. gadā Antons Buhholcs (vācu: Anton Buchholtz; 1848-1901) spēra soli uz priekšu zemgaļu etniskās vēstures skaidrošanā, izpētot Katlakalna Pļavniekkalna kapulauka apbedījumus. Šos apbedījumus Buhholcs attiecinājis uz 5.-7.gs. – piederīgus ciltij, no kuras vēlāk veidojusies latviešu un lietuviešu tauta (zemgaļiem).²⁹

Pie šā laika pētniekiem, kas zinātnisku ieguldījumu devuši arī Zemgales un zemgaļu pētniecībā, noteikti jāmin mācītājs A. Raizons, mākslinieks J. Dērings, skolu inspektors J. Šmits u.c.
1922. gadā, kas faktiski jau pieskaitāms nākamajam pētniecības posmam, iznāk vācu izcelsmes vēsturnieka Karla fon Lēvisa of Menāra (vācu: Karl Von Löwis Of Menar; 1855 – 1930) ,,Burgenlexicon für Alt-Livland’’,³⁰ kur viņš apkopoja baltvācu pētnieku savākto informāciju. Savos pilskalnu apkopojumos Lēviss of Menārs ietvēra arī Zemgales pilskalnus, un galvenokārt balstījās uz A. Bīlenšteina veiktās apzināšanas rezultātiem.

Latvijas Republikas laikā 30. gados Latvijas un īpaši Zemgales senākajai vēsturei tika pievērsta pastiprināti liela vērība.³¹ Tomēr jau no 20. gadiem vērojama pieaugoša interese par Latvijas senvēsturi. Kopš 1923. gada (tas tiek uzskatīts par arheoloģijas un arheoloģiskās literatūras uzplaukuma laika sākumu, pagrieziena punktu³²) darbojās Pieminekļu valde, kas F. Ozoliņa vadībā uzsāka sistemātisku pieminekļu un senmantu aprakstīšanu pa apriņķiem.³³ Arī Zemgales pilskalnus uzskaitījis un uzmērojis pazīstamais pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš (1892 – 1941), 1923. gada vasarā Brastiņš 2 kareivju pavadībā ar kara muzeja līdzekļiem apceļoja Zemgali.³⁴ Viņš uz vietas pārbaudīja jau Bīlenšteina minētos pilskalnus. ekspedīcijas laikā iegūtos plānus un materiālus vēlāk novietoja kara muzejā, un pēc tiem tika izgatavoti un izstādīti pilskalnu modeļi.³⁵ Neskaitot vēlākos laikos apdzīvotos, Brastiņš Zemgalē aprakstījis 15 pilskalnus, minējis 5 pilenes jeb neapcietinātus pilskalnus un, atsaucoties uz Karla Lēvisa of Menāras Burgenlexikon, arī 11 citas, kā pilskalnus reģistrētas, vietas (vismaz 7 no tiem vēlāk tomēr atzīti par īstiem pilskalniem). Brastiņš secinājis, ka Zemgales pilskalni izvietoti pārsvarā novada Rietumu daļā. Viņš uzskatīja, ka dēļ lielas līdzības ar kuršu pilskalnu tipoloģiskām īpašībām (ar augstu uzbedumu) Zemgali var uzskatīt par kuršu kultūras provinci. Tai pat laikā viņš uzsver tipoloģiski būtiskas atšķirības attiecībā pret Augšzemes pilskalniem.³⁶ Brastiņa devums Zemgales pilskalnu sistemātiskā uzskaitē un apzināšanā ir nenoliedzami būtisks visos tālākajos pētījumos, neskatoties uz vēsturiskās ģeogrāfijas neprecizitātēm.

1933. gadā Pieminekļu valdes uzdevumā tika uzsākti izrakumi Daugmales pilskalnā pazīstamā pētnieka Franča Baloža (1882 – 1947), un vēstures doktora Voldemāra Ģintera (arī Ginters; 1899 – 1979) vadībā. Ģinters veicis izrakumus Daugmalē 1933., 1935. – 1937. g. Šie izvērtās par visplašākajiem izrakumiem, kādi Latvijas teritorijā līdz šim bijuši. Cilvēka klātbūtne šai pilskalnā konstatējama jau sākot pat ar akmens un bronzas laikmetu, bet nepārtraukta apdzīvotība no 3.-12.gs.³⁷

Šajā laikā izvērsās pētījumi arī senajā Austrumu Zemgales centrā – Mežotnes pilskalnā. Izrakumus V. Ģintera vadībā veica no 1938. – 1940., un arī 1942. gadā. Tika izdarīts vaļņa šķērsgriezums, atklājot nodegušās pils paliekas. Izrakumos ieguva lielu skaitu senlietu. Pretim pilskalnam Oskars Kalējs (1902 – 1992) atraka arī vairākus 10. un 11.gs. zemgaļu apbedījumus.³⁸ Nozīmīgs seno zemgaļu kultūras pētniecībā ir Emīlijas Brīvkalnes (1909 – 1984) diplomdarbs par 1939. gadā Mežotnes pilskalnā atrasto 9. gs. rotu depozītu.³⁹

Arheologs un skolotājs Pēteris Stepiņš (1914 – 1999) iesaistījies zemgaļu pilskalnu izpētē arī Lietuvas teritorijā (uzmērojis un apzinājis 4 D Zemgales pilskalnus).⁴⁰

Kopumā šis pētniecības posms pāriet jaunā kvalitātē. No teorētiskā viedokļa, viennozīmīgi izceļams Brastiņa pilskalnu uzskaites un apzināšanas darbs. Tiek veikti daudzi nozīmīgi izrakumi, un, iespējams, tieši pateicoties laikmeta diktētām ideoloģiskām prasībām, tieši 30. gados zemgaļu senvēstures pētniecība uzplaukst.

Pēc Otrā pasaules kara Zemgales pilskalnu izpētes vēsturē tāpat kā citos ar Latvijas vēsturi saistītos jautājumos manāma ideoloģiju maiņa, bet, neskatoties uz visu, pētniecība turpinās, sniedzot arvien plašāku ieskatu zemgaļu etniskajā vēsturē.

Turpinājās pētniecība A Zemgales centrā – Mežotnes pilskalnā un tā senpilsētā. 1949. g. izrakumus vadīja E. Brīvkalne. 1969. un 1970. gadā pētniecību turpināja Māris Atgāzis. Šai laikā izvērtās pētniecība arī R Zemgales centrā – Tērvetes pilskalnā. No 1951.-1959. g. plašus izrakumus vadīja E. Brīvkalne. 1960. g. izrakumus vadīja Francis Zagorskis (1929-1986), bet 1976. g. – Guntis Zemītis.

Kopš 1958. gada Jolantas Daigas vadībā arheoloģiski pētīts arī Dobeles senvietu komplekss. Pētījumus viņa turpina 1959. un 1977. gadā. 1990. un 1991. g. izrakumus Dobelē vadījis arheologs Mārtiņš Ruša.
Plaši pētīts Daugmales senvietu komplekss. 1966.-1970. g. izrakumus vadīja Vladislavs Urtāns (1921-1989). 1986.-1991. g. – Arnis Radiņš un G. Zemītis. 1990.-1996. g. – G. Zemītis. 1979. g. – Juris Urtāns.

Ādolfs Stubavs no 1954.-1958. g. veicis plašus izrakumus Ķentes kalnā. Toreiz tika paplašināts grants karjers, tādēļ Latvijā pielietoja jaunu praksi – pilskalnu izpētīja pilnībā. Līdz ar to šis piemineklis ir zudis. 1974. g. publicētajā pilskalnu kartē Stubavs atzīmējis 18 zemgaļu pilskalnus (no 335 Latvijas pilskalniem).⁴¹

Restaurējot mūra pili Bauskā, tika atklāta senāka apdzīvotība (bronzas un senākā dzelzs laikmeta). 1976., 1977., 1981. un 1982. g. notika izrakumi A. Caunes un V. Verigo vadībā.

Turpinot E. Brastiņa iesākto, divi arheologi – J. Urtāns un Jānis Asaris 1998. gadā izdeva apkopojoša rakstura darbu Latvijas Rietumu daļas jaunatklātie pilskalni⁴², kurā iekļauti arī atsevišķi Zemgales pilskalni.

Kopš 1994. gada Latvijas vēstures muzejs izstāžu cikla ,,Latviešu saknes’’ ietvaros rīko tematiskas izstādes, un 2003.g. beigās, 2004. gada sākumā tika sarīkota izstāde ar nosaukumu ,,Zemgaļi’’. Tās laikā notika arī starptautiska konference, kur Latvijas un Lietuvas pētnieki aplūkoja dažādas ar zemgaļu pētniecību saistītas problēma un jaunākās zinātniski teorētiskās atziņas par daudziem pētniecībā aktuāliem jautājumiem (zemgaļu kultūras izplatības areāls, saimniecība un ekonomiskie sakari, ornamentika, paleodemogrāfija u.c.). Konferencē nolasītie referāti tika aplūkoti rakstu krājumā, ko izdeva 2004. gadā.⁴³

Nozīmīgākais līdz šim iznākušais apkopojoša rakstura darbs par zemgaļiem un šā darba kontekstā – Zemgales pilskalniem – ir 2003. gadā Rīgā iznākušais Latvijas Vēstures Muzeja un Lietuvas Nacionālā Muzeja izdevums Zemgaļi senatnē. Izdevums un tāda paša nosaukuma izstāde tapusi, sadarbojoties abu valstu muzejiem, un plašā kontekstā aplūko tos aktuālos pētniecības jautājumus, kas izriet no virsraksta.⁴⁴

Zemgales pilskalnu atklāšanas dinamika cieši saistīta ar dažādiem Latvijas vēstures laikposmiem. Visvairāk pilskalnu plašākai sabiedrībai atklājis A. Bīlenšteins 19. gs. beigāsBīlenšteins savos pierakstos minējis lielu daļu (~15) no šodien zināmajiem pilskalniem. Kā otrs nozīmīgākais pilskalnu atklājējs un pētnieks minams E. Brastiņš 20. gs. Viņš Zemgalē min pavisam 31 vietu ar pilskalna pazīmēm, bet par neapstrīdamiem pilskalniem nosauc 15 no tiem. Zināmu pētniecības apsīkumu Zemgales pilskalni pašsaprotamu iemeslu dēļ piedzīvoja Otrā pasaules kara gados. Savukārt pēc kara interese par šā novada pilskalniem atjaunojās. Veikti nozīmīgi pētījumu Tērvetē, Mežotnē, Daugmalē, Ogres Ķentes kalnā, Dobelē. Vairums no pilskalniem arheoloģiski apsekoti.

Pētnieku interese par Zemgali pēdējo gadu laikā gan nav bijusi sevišķi liela. Lai gan iznākuši vairāki teorētiska rakstura zinātniski raksti, plašāki pētījumi nav notikuši. Būtu nepieciešams apsekot visus Zemgales pilskalnus, veikt jaunus, precīzus uzmērojumus. Tāpat liela daļa pilskalnu vai nu vispār nav datēti vai datējums ir ļoti aptuvens. Izaicinājums pētniekiem noteikti būtu pilskalnu lokalizēšana konkrētās 13.gs. Zemgales zemēs.

Avots

1. Šterns, I.Latvijas vēsture: 1180-1290: Krustakari. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002. 93.lpp.
2. Šterns uzskaitījis 483 pilskalnu nosaukumus. Mūsdienās daļa no tiem dažādu apstākļu dēļ gājusi bojā. Šterns, I.93.–97.lpp.
3. Švābe raksta, ka Zemgale agrāk dēvēta par ,,Ziemgali’’ un zemgaļi par ,,ziemgaļiem’’, jo 5.-6.gs. tie dzīvojuši uz Ziemeļiem no latgaļiem – ,,ziemas galā’’. Švābe, A. Latvijas vēsture 1. daļa. Rīga: Valters un Rapa. 1925. 91.-92.lpp.
4. Šnore, R. Latvijas senvēstures pētīšanas darbs valsts pastāvēšanas 20 gados. SM. Nr. 4. 01.10.1938. 53.-54.lpp.
5. Amгазис, М. К. Вопросы этнической истории земгалов. Из древнейшей истории балтских народов. Р. 1980. С. 92.
6. Pēc Indriķa Hronikas dotajām ziņām, Balodis izdara secinājumus par zemgaļu karaļvalsts pārvaldes struktūru: vecākie pārvaldījuši novadus, virsaiši – no vairākiem novadiem sastāvošos apgabalus, karalis – apvienotās zemes valdnieks (pār visiem apgabaliem un to virsaišiem). Balodis, F. 9.—12. gadsimteņu Latvija. SM. Nr. 2. 01.04.1936. 5.-15.lpp.
7. Sievietes apbedītas ar galvu uz R, DR vīrieši – pretēji – A, ZA virzienā.
   Zemītis, G. Gaideļu – Viduču kapulauka vieta Jaunsvirlaukas un Salgales (Sidrabenes) pagasta arheoloģisko pieminekļu kontekstā. Grām: Ritums, R. (sast.). Pētījumi zemgaļu senatnē: rakstu krājums (Latvijas Vēstures muzeja raksti: arheoloģija un antropoloģija, Nr. 10.). Rīga: N.I.M.S., 2004. 187.lpp.
8. Zemgaļi senatnē. 24. lpp.
   Vaškevičūte, I. Par Zemgales dienvidu robežu. Grām.: Arheologu pētījumi Latvijā 2000. un 2001. gadā. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002. 413.–418.lpp.
9. Banytė-Rowell, R., Buža, Z., Ciglis, J., Griciuvienė, E., Jarockis, R., Radiņš, A., Vasiliauskas, E., Vaškevičiūtė, I., Virse, I. L., Žeiere, I..Zemgaļi senatnē. Rīga. 2003. 24.lpp.
10. Pēc veiktajiem izrakumiem A. Stubavs secinājis, ka šis ir etniski jaukts piemineklis (atrastas zemgaļu, latgaļu, lībiešu senlietas).Ciglis, J. Zemgaļi Vidzemē? Grām: Ritums, R. (sast.). Pētījumi zemgaļu senatnē: rakstu krājums (Latvijas Vēstures muzeja raksti: arheoloģija un antropoloģija, Nr. 10.). Rīga: N.I.M.S., 2004. 33.lpp.
11. Gerhards, G. Zemgales iedzīvotāju ķermeņa uzbūve laika perspektīvā. Grām.:AE – XX. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000. 141.lpp.
12. Par pilsnovadiem dēvē administratīvi politiskos veidojumus, kas blīvāk apdzīvotajās teritorijās izveidojās vēlajā dzels laikmetā. Par šiem centriem zināms no 13.gs. rakstītajiem avotiem. Ļoti iespējams, ka patiesībā to bija vairāk. Šodien tiek runāts pat par 4 rakstītajos avotos nepieminētām, bet daudzu pētnieku atzītām zemgaļu zemēm. Zemgaļi senatnē. 39.lpp.
    Vasiļausks, E. Zemgaļu zemes 12.-13.gs. Grām: Putiķis, G. (atbildīgais par izdevumu). Starptautiskās zinātniskās konferences ,,Lielupes baseins: kultūrvēsturiskā nozīme un ģeogrāfiskais faktors, kopīgais un atšķirīgais’’ referāti: rakstu krājums (Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja raksti, Nr. 3.). Jelgava: Ģ. Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs, 2007. 18.–40.lpp.
13. Historiogrāfijā jau labu laiku dominē viedoklis, ka 13. gs. vidū Zemgale administratīvi – politiski tika iedalīta 7 zemēs. Šādu skaitu iegūst, ja Mežotne tiek ieskaitīta par Upmales sastāvdaļu.
    Zemgaļi senatnē. 84.lpp.
    Vasiļausks, E. 18.lpp.
14. Balodis, F.9.—12. gadsimteņu Latvija.SM. Nr. 2. 01.04.1936. 12.lpp.
15. Zemgaļi senatnē. 38.lpp.
16. Ģeopolitisko apstākļu dēļ politiskās un ekonomiskās varas centri veidojas Jelgavā, Bauskā. Kontinuitāte kā izņēmums vērojama Dobelē (tur zemgaļu pils vietā savu mītni 1335. gadā sāka celt Livonijas ordenis).
    Vasiļausks, E. 36.lpp.
17. Klišāns, V. Neapdzīvotas un mazapdzīvotas zemes Zemgalē un tai pieguļošajās teritorijās. Grām: Pāvulāne, V. (atb. red.). Feodālisma problēmas Baltijā. (LU zinātniskie raksti: vēsture. 589. sējums). Rīga: LU, 1993.3.-17.lpp.
18. Biļķins, V. Seno zemgaliešu raksturojums. SM. Nr. 3. 01.08.1937. 79.-83.lpp.
    Jaunzems, J. Zemgales sēta. SM. Nr. 4. 01.12.1937. 140.lpp.
    ,,(..)Zemgale, pateicoties saviem drošsirdīgajiem karavīriem, pašas tautas krietnām organizācijas spējām un labiem vadoņiem —- karaļiem, varbūt arī pateicoties savai izdevīgajai vietai latviešu zemju pašā sirdī — vienmēr bija brīva un neatkarīga, un latviešu brīvības karogu tā diženi un visilgāk — līdz pat 1290. gadam spēja paturēt svešu spēku nenicinātu un neuzvarētu(..)’’
    Balodis, F.13.lpp.
19. Balodis, F.12. lpp.
    Nerman, B. Die Verbindungen zwischen Skandinavien und dem Ostbaltikum. Stockholm, 1929. S. 58, 60.
20. Balodis, F.12.-13.lpp.
21. Turpat, 14.lpp.
22. Altements, A.Zemgales novadu sadalīšana 1254. gadā. SM. Nr. 2. 01.04.1936. 165.-168.lpp.
23. To apstiprina ne vien rakstītie avoti, bet arī valodnieku un antropologu pētījumi.
    Grāve, R. Apdzīvotības izmaiņas Zemgalē un Dienvidkurzemē pēc krusta kariem. Grām.: AE – XX. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2000.155.lpp.
24. ,,(..)ceļoju arī caur daudziem zemgaļu, kuršu un lībiešu ciemiem (villaiges de Zamegaelz, des Cores et des Lives), tiem katram sava valoda par sevi(..)’’
    Spekke, A. Latvieši un Livonija. R. 1995. 95–96.lpp.
25. Schlippenbach, U.Malerische Wanderungen durch Kurland. Hannover-Döhren. Riga u. Leipzig, Hartmann. 1809. (Nachdruck v. Hirschheydt, 1974.)
26. Balodis, F.5.-15.lpp.
    Bielenstein, A. Die Grenzen des lettischen Volkstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart un dim 13. Jahrhundert. St. Petersbuurg, 1892. S. 108.
27. Bielenstein, A. Die altlettische Burgberge Kurlands // Magazin der Lettisch – literarischen Gesellschaft. – Bd. 14. – St. 2. Mitau. 1869.
28. Zemgaļi senatnē. 12.lpp.
29. Izrakumu apraksti publicēti M. Eberta rakstā 1913. gadā.
    Zemgaļi senatnē. 12.–13.lpp.
30. Löwis of Menar, K. von Burgenlexikon für Alt-Livland: mit 24 Plänen und 56 Ansichten. Riga. 1922.
31. Šnore, R. 42.lpp.
32. Šai laikā (1923. g.) pie Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas fakultātes tika nodibināta arī arheoloģijas katedra, kurai bijusi liela loma jauno speciālistu sagatavošanā. Šnore, R. 39.-96.lpp.
33. Ko veikusi izglītības ministrija 3 gados.Latvijas Kareivis: Svētdiena, 6. decembris, 1925.
34. 1922.–1927.g. Brastiņa vadībā četru cilvēku ekspedīcija uzmērīja visus toreiz zināmos 282 pilskalnus, par kuriem izdotas grāmatas: Kuršu zeme,1923; Zemgale un Augšzeme, 1926; Latgale, 1928; Vidzeme, 1928.
35. Mūsu senču cīņu vietas. Latvijas Kareivis: Sestdiena, 17. jūlijs, 1926.
36. Brastiņš, E. Latvijas pilskalni. 2. sējums Zemgale un Augšzeme. Rīga: Pieminekļu valdes izdevums, 1926. 9.lpp.
37. Ģinters, V. Senatnes pieminekļu aizsardzības un pētīšanas darbi 1934. — 1939. g.SM. Nr. 2. 01.04.1939. 11.-14.lpp.
    Šnore, R. 67.lpp.
38. Šnore, R. 69.lpp.
39. Brīvkalne, E.Mežotnes pilskalna depozīts. Rīga. 2009.
40. Zemgaļi senatnē. 14.lpp.
41. Šterns, I.93., 145.lpp.
42. Urtāns, J., Asaris, J. Latvijas Rietumu daļas jaunatklātie pilskalni. Rīga. 1998.
43. Banīte – Rovela, R., Ciglis, J., Dobele, S., Jarockis, R., Mihelberts, M., Radiņš, A., Urtāns, J., Vasiļausks, E., Vaska, B., Vaškevičūte, I., Zariņa, G., Zemītis, G.Grām: Ritums, R. (sast.). Pētījumi zemgaļu senatnē: rakstu krājums (Latvijas Vēstures muzeja raksti: arheoloģija un antropoloģija, Nr. 10.). Rīga: N.I.M.S., 2004. 7.-9. lpp.
44. Vasks, A. Latvijas pilskalnu izpētes gaita. LVIŽ Nr. 4 (57). Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2005. 9.-45.lpp.

Added by

Gatis Kalniņš
www.latvijas-pilskalni.lv, www.senvietas.lv un hillforts.eu izveidotājs un uzturētājs.