Vijciema Celītkalns

J.Urtāns par pilskalnu

lebraucot Vijciema ciematā no Smiltenes—Valkas šosejas puses un turpinot ceļu virzienā uz Plāņiem, ap 100 m aiz tilta pār Vijas upi jānogriežas pa labi pa lauku ceļu, kas cauri nelielam mežam pec 700 metriem izved pie Celīšu mājām, kur ir padomju saimniecības «Vijciems» bērnudārzs. Ejot no bērnudārza gar mežmalu uz austrumiem, pēc 300 metriem nonākam pie veco dzirnavu aizsprosta uz Vijas upes. Pilskalns Celītkalns atrodas mežā ap 100 m uz dienvidiem no aizsprosta.

Pilskalns ierīkots ziemeļaustrumu —dienvidrietumu virzienā orientēta kalna pašā austrumu galā. Šis kokiem apaugušais kalns, kas paceļas 22 metrus virs Vijas upes mitrās ielejas, labi redzams arī no Smiltenes—Valkas šosejas. Šķiet, ka agrākos laikos pilskalna virsma arta un tādējādi senie nocietinājumi stipri nolīdzināti. Kalna austrumu gals, kas stāvs pret ziemeļiem un dienvidiem, bet nolaidenāks pret austrumiem, pēc 60 metriem norobežots ar 0,5—1,5 m augstu valni un seklu grāvi tā priekšā. Šis grāvis tālāk terases veidā turpinās gar pilskalna dienvidu sāniem uz rietumiem un, pavēršoties uz ziemeļiem, pārtop par platu un seklu grāvi, kas vēlreiz pārdala kalna muguru. Terases paliekas vērojamas arī pilskalna ziemeļu pusē. Tādējādi ir nodalīta un nocietināta pilskalna priekšpils. Kalna grēda turpinās arī vēl tālāk uz dienvidrietumiem,
tomēr te tā jau ir izplūdusi un bez jebkādām mākslīgas apdares pēdām. Jāatzīmē, ka vietējie ļaudis par Pilskalnu saukuši ne tikai nocietināto Celītkalna rietumu galu, bet visu kokiem apaugušo kalna grēdu.

Par pilskalnu stāstīta šāda teika: «Pie Vijciema uz Celītes kalna senos laikos esot bijusi latviešu pils, bet igauņi pili nopostījuši. Katru gadu tai naktī, kad igauņi pilij uzbrukuši, saceļoties liela vētra, uz kalna uznākot divi vīri un cīnoties. Viens esot sarkanā mētelī ar ugunīgu zobenu rokā, otrs baltā mētelī ar garu šķēpu, kas spīdot kā saule.»

Aiz priekšpils pārrakuma kalna nogāzes malā atrodas paliels akmens ar neskaidriem iecirtumiem. Stāstīts, ka te pagājušā gadsimtā, braucot no kalna ar ragaviņām, nosities kāds skolotājs. Pēc citas teikas akmens it kā saukts par Pērkona akmeni.

Apmēram 600 m uz ziemeļrietumiem no Celītkalna pie Silbitaru mājām atrodas Bitarīnu kalns, kurā konstatēts kapulauks un tā malā īpatnējs akmeņu sakopojums, par kura nozīmi ir izteikti atšķirīgi viedokļi.

Lai arī Vijciema Celītkalna pilskalna nocietinājumi nav visai vareni, tomēr šis piemineklis sev ir pievērsis īpašu uzmanību. Tas ir vienīgais pilskalns Ziemeļvidzemē, kurā nav izdarīti arheoloģiskie izrakumi un nav arī droši zināms tā datējums, bet par kuru ir uzrakstīta un izdota īpaša grāmata.

Kā liecina pētījumi, šis piemineklis atzīmēts jau kādā 1681. gada zviedru kartē, kurā kalns iepretim Vijciema muižai ir nosaukts par «Pillskalln». A. Bīlenšteins domāja (un vēlāk viņam pievienojās arī liela daļa citu pētnieku), ka Vijciema Celītkalnā esot atradies 1224. gadā Tālavas dalīšanas dokumentā minētais ciems pie Vijas upes. 19. gadsimta beigās divos rakstos Vijciema Celītkalnu samērā plaši aprakstīja K. Lēviss of Menārs.

P. Abuls savā 1924. gadā iznākušajā grāmatā «Kur atradās Beverīna?» izsvēra citas iepriekšējās hipotēzes un mēģināja pierādīt, ka Vijciema Celītkalns ir senā Beverīnas pils vieta. Šim uzskatam nepiekrita liela daļa tā laika senvēstures pētnieku, kuri visai pamatoti noraidīja pieņēmumu par Vijciema Celītkalnu kā Beverīnu. Galvenais iebildums pret P. Abula hipotēzi — Vijciema attālums no Cēsīm. Tomēr, lai arī noraidīta, hipotēze par Vijciema Celītkalnu kā Beverīnu gūst zināmu atbalsi vēl mūsdienās.

J. Urtāns Ziemeļvidzemes pilskalni. – Rīga, 1991.

E.Brastiņš par pilskalnu

Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 28. jūlijā 1928. g.

„Celītkalns” senās kartēs apzīmēts ar vārdu „Pilskalns”. Viņš atrodas 0,5 klm. ziemeļos Vijciema muižai pie Celīša skolas un dzirnavām, Vijas upes kreisā krastā 3 klm. dienvidos Gaujai.

Pilskalnam izmantots 22 m. augsts kalnājs, kas austrumu virzienā paliek šaurāks un stāvāks, izbeigdamies samērā šaurā zemes ragā. Uz šī zemes šauruma redzami divi pārrakumi. Viens ap 60 m. no plakuma gala, bet otrs — tikpat tālu no pirmā. Pirmais pārrakums ap 1 m. dziļš skaitot no 0,5 m. augstā uzbeduma, kas tam blakām. Viņa dienvidus gals ap 1,5 m. augsts un no tā pa kalnāja lēzeniem sāniem rietumu virzienā iet terase, kas slaidā līkumā pavēršas uz ziemeļiem, pārejot platā, lēzenā grāvī šķērsām kalnam. Šis otrais pārrakums, kurš visai izplūdis, šķietams, nav uzglabājis savu pirmatnējo veidu. Tālāk aiz otra pārrakuma uz rietumiem sākas nepārveidots kalnājs. Nekādu citu „priekšpiļu” pilskalnam vairāk nav bijis.

Apkārtnes plāns M. 1:75.000.

Kalna sāni aprakti ar terasi, kas tagad tikko samanāma, jo kalns kādreiz stāvējis zem arkla. Zem aramkārtas gar plakuma malām vel redzama senā mītņu kārta, kas satura oglītes. Ogļu kārta vislabāk uzturējusies otram uzbedumam vidū, kur ap 0,5 m. bieza un satura arī apgruzdušus kokus. Tomēr, rūpīgi meklējot, neizdevās neko citu atrast, pat ne parastās trauku lauskas.

Celītkalns apaudzis veciem lapu un skuju kokiem, kas daudzās vietās izgāzušies un savām saknēm izrāvuši bedres kalna virsmā.

Apkārtne uz ziemeļiem neapdzīvota purvaina un mežaina. Uz dienvidiem, gar Vijas malu, apdzīvota visai bieži. Kalns ir augstākā vieta līdzenajā apkārtnē.

Vijciema “Celitkalns” no ziemeļiem

Celītkalns ir samērā jauns un reiz paplašināts apcietinājums. Viņš nav uzlūkojams kā administrātīvs centrs vai ilgāku laiku apdzīvojama mītne, bet gan kara laiku patvērums. Uzbrukuma gadījumos viegli ieņemams no rietumu puses.

Šai pilskalnā P. Abuls plašā rakstā cenšas pierādīt senās Beverīnas pilsvietu sk. „Kur atradās Beverīna?” 1904. g. Bet šis Abula darbs ir pašos pamatos aplams un pret to nācās noteikti uzstāties, (E. Brastiņš Beverīnas pilsvieta”, Aizsargs Nr. Nr. I—3 1927. g.)