Vijciema Celītkalns

Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 28. jūlijā 1928. g.

„Celītkalns” senās kartēs apzīmēts ar vārdu „Pilskalns”. Viņš atrodas 0,5 klm. ziemeļos Vijciema muižai pie Celīša skolas un dzirnavām, Vijas upes kreisā krastā 3 klm. dienvidos Gaujai.

Pilskalnam izmantots 22 m. augsts kalnājs, kas austrumu virzienā paliek šaurāks un stāvāks, izbeigdamies samērā šaurā zemes ragā. Uz šī zemes šauruma redzami divi pārrakumi. Viens ap 60 m. no plakuma gala, bet otrs — tikpat tālu no pirmā. Pirmais pārrakums ap 1 m. dziļš skaitot no 0,5 m. augstā uzbeduma, kas tam blakām. Viņa dienvidus gals ap 1,5 m. augsts un no tā pa kalnāja lēzeniem sāniem rietumu virzienā iet terase, kas slaidā līkumā pavēršas uz ziemeļiem, pārejot platā, lēzenā grāvī šķērsām kalnam. Šis otrais pārrakums, kurš visai izplūdis, šķietams, nav uzglabājis savu pirmatnējo veidu. Tālāk aiz otra pārrakuma uz rietumiem sākas nepārveidots kalnājs. Nekādu citu „priekšpiļu” pilskalnam vairāk nav bijis.

Apkārtnes plāns M. 1:75.000.

Kalna sāni aprakti ar terasi, kas tagad tikko samanāma, jo kalns kādreiz stāvējis zem arkla. Zem aramkārtas gar plakuma malām vel redzama senā mītņu kārta, kas satura oglītes. Ogļu kārta vislabāk uzturējusies otram uzbedumam vidū, kur ap 0,5 m. bieza un satura arī apgruzdušus kokus. Tomēr, rūpīgi meklējot, neizdevās neko citu atrast, pat ne parastās trauku lauskas.

Celītkalns apaudzis veciem lapu un skuju kokiem, kas daudzās vietās izgāzušies un savām saknēm izrāvuši bedres kalna virsmā.

Apkārtne uz ziemeļiem neapdzīvota purvaina un mežaina. Uz dienvidiem, gar Vijas malu, apdzīvota visai bieži. Kalns ir augstākā vieta līdzenajā apkārtnē.

Vijciema “Celitkalns” no ziemeļiem

Celītkalns ir samērā jauns un reiz paplašināts apcietinājums. Viņš nav uzlūkojams kā administrātīvs centrs vai ilgāku laiku apdzīvojama mītne, bet gan kara laiku patvērums. Uzbrukuma gadījumos viegli ieņemams no rietumu puses.

Šai pilskalnā P. Abuls plašā rakstā cenšas pierādīt senās Beverīnas pilsvietu sk. „Kur atradās Beverīna?” 1904. g. Bet šis Abula darbs ir pašos pamatos aplams un pret to nācās noteikti uzstāties, (E. Brastiņš Beverīnas pilsvieta”, Aizsargs Nr. Nr. I—3 1927. g.)