Vaidavas pilskalns

Vaidavas pilskalns atrodams, ja, braucot pa Murjāņu —Straupes—Valmieras šoseju, Rubenē iepretim baznīcai nogriežas no šosejas pa labi pa lauku ceļu. Pēc 800 m, pabraucot garām Vīlandu mājām ceļa kreisajā pusē, ceļš ieved mežā. Vaidavas pilskalns (norādes uz to izliktas gan pie šosejas, gan pie paša pilskalna) atrodas mežā, ceļa labajā pusē, 22 m augstajā un stāvajā Vaidavas ezera ziemeļaustrumu krastā, kas veido pilskalna rietumu sānu. Ziemeļu pusē pilskalns norobežots ar 10—15 m dziļu, uz ezeru izejošu gravu. No citām pusēm pilskalna līdzeno gandrīz kvadrātveida plakumu, kura garums un platums apmēram 60 m, norobežo trīs grāvji un trīs vaļņi. lekšējais valnis uzbērts gar pilskalna plakuma malu. Visdziļākais ir plakumam tuvākais valnis; no grāvja dibena līdz vaļņa virsotnei 3—4 metri. leeja pilskalnā, domājams, vedusi pāri pār vaļņiem un grāvjiem no austrumu puses, pa kuru arī tagad nokļūst pilskalna plakumā. Tā ziemeļrietumu stūrī redzama jau senatnē izrakta apmēram desmit metrus plata un divus metrus dziļa bedre. Iespējams, ka tai bijusi kāda nozīme pilskalna iemītnieku dzīvē. Lai arī vaļņi un grāvji nav īpaši augsti un dziļi, pilskalna nocietinājumu sistēma ir bijusi visai stipra un labi izbūvēta.

Par to, kura no Indriķa Livonijas hronikā minētajām pilīm atradusies Vaidavas pilskalnā, zinātnieku diskusijas turpinās jau vairāk nekā 100 gadus. 1876. gadā baltvācu pētnieks K. G. Zīverss izteica domu, ka Vaidavas pilskalns esot Indriķa Livonijas hronikā minētā Beverīna. Līdz K. G. Zīversa publikācijai valdīju uzskats, ka Beverīna meklējama pie Burtnieku ezera. K. G. Zīverss pie Vaidavas pilskalna konstatēja tā saukto «lopu pili» — priekšpili, kur ienaidnieka uzbrukuma laikā novietot ļaužu galveno bagātību — lopus, — un sniedza pirmo šā pilskalna plānu un aprakstu. K. G. Zīversa spriedumiem par Beverīnas un Vaidavas pilskalna vienādību pievienojās arī citi tā laika pētnieki (M. Šiliņš, A. Bīlenšteins, T. Dēbners, K. Lēviss of Menārs v. c). Citi pētnieki Vaidavas pilskalnā saskatīja Autīni (Fr. Keislers) vai Metimni (V. D. Balodis, F. Balodis, P. Dreimanis, E. Brastiņš, H. Lākmans, M. Helmans), kurā mitis Idumejas soģis Teodoriks un vēlāk arī tā sievastēvs kņazs Vladimirs. Šo uzskatu par Vaidavas pilskalnu kā seno Metimni un Beverīnas lokalizēšanu Trikātā 1983. gadā apstrīdēja P. Stepiņš, kas atkal atgriezās pie K. G. Zīversa izteiktās hipotēzes, ka Beverīna meklējama Vaidavas pilskalnā.

Lai noteiktu, kad veidojies un apdzīvots Vaidavas pilskalns, arheologu Z. un J. Apaļu vadībā 1986. gadā piemineklī tika izdarīti nelieli izrakumi. Pilskalna plakumā nekonstatēja vēlā dzelzs laikmeta, respektīvi, Beverīnas pastāvēšanas laika kultūrslāni. Atrastā kaltā nagla un ķieģeļu drumslas liecina par to, ka pilskalns apdzīvots vēlāk. Izdarītie izrakumi tomēr nav pietiekami, lai varētu noteikt vispusīgu pilskalna hronoloģiju, tāpēc arī pēc šiem pētījumiem nav pilnīgi izslēdzama iespēja, ka Vaidavas pilskalnā atradusies Indriķa bieži minētā Beverīnas pils. Domājams, ka paša Indriķa dzīvesvieta meklējama bijušajā Papendorfas muižā netālu no Zilā kalna. Tulkojumā muižas nosaukums nozīmē «Priestera ciems».

Par šo pilskalnu kā senu nozīmīgu centru liecina arī daudzie nostāsti, kas par to pierakstīti. E. Brastiņš 1927. gadā pierakstīja šādu teikas variantu: «Senos laikos Vaidavas pilskalnā gribējuši celt Cēsis, bet pilskalnā bijis apmeties velns. Kad tas redzējis, ka viņa mājoklī grib celt pilsētu, velns pieprasījis no būvētājiem atkāpšanās maksu, piedraudēdams citādi pilsētu nojaukt. Būvētāji naudu velnam nedevuši, kādēļ velns pa nakti nojaucis, ko šie pa dienu uzcēluši. Tā pilsētu nevarējuši uzcelt. Tad nolēmuši Cēsis celt citā vietā. Dabūjuši lielu mucu, ielikuši tajā akmeni un baļķi, aizjūguši vērsi priekšā un laiduši no kalna lejā, lai iet, uz kuru pusi grib. Kur vērsis apstāšoties, tai vietā celšot jaunu pilsētu. Vērsis apstājies tanī vietā, kur tagad Cēsis, un velns vairs netraucējis celšanas darbus.»

1985. gadā novadpētnieks O. Ozoliņš mežā uz austrumiem no Vaidavas pilskalna atklāja akmeņu sakopojumu, kas pēc viņa domām saistāms ar senām kalendārām tradīcijām. Tiešām, vienā no atklātajiem akmeņiem ir cilindrveida iedobums, kas norāda, ka akmens varētu būt izmantots kā sens ziedoklis. Šo akmeņu izvietojumu uzmērīja J. Klētnieka vadībā, bet Z. un J. Apaļi te izdarīja arheoloģisku pārbaudes rakumu. Pētījumi tomēr neapstiprināja O. Ozoliņa izteikumu par to, ka šis akmeņu kopojums varētu būt sena «zvaigžņu lūkotava», jo kopējais akmeņu izvietojums ir visai haotisks, bet arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pētāmie akmeņi nav tur novietoti mākslīgi, bet stāv jau no laika gala (sk. O. Ozoliņa un A. Caunes rakstus: Dabas un vēstures kalendārs, 1988). Tomēr šāds uzkrītošs akmeņu kopojums, arī akmens ar mākslīgi veidoto dobumu liecina, ka šai vietai bijusi kāda nozīme, kas varbūt saistās ar pilskalna apdzīvotājiem senatnē. Jāatzīmē arī, ka Vaidavas ezera krastā uz dienvidiem no pilskalna atrodas kāds avots, kas tiek dēvēts par Veselības avotu.

Iespējams, ka Vaidavas pilskalna iedzīvotāju apbedīšanas vieta ir bijusi pie tagadējās Rubenes baznīcas, kuras tuvumā uzieti senkapi ar senlietām.

• J. Urtāns Ziemeļvidzemes pilskalni. – Rīga, 1991.