Ureles pilskalns

Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 25. jūnijā 1927. g.

“Baznīckalna” šķērsgriezums pa A-B; mērogs 1:1000

Par „Baznīckalnu” deve nelielu skaistu pilskalnu Kūduma pag. jaunsaimniecības robežās. Šis pilskalns atrodas 2,5 klm. garā Rustēgas jeb Unguru ezera ziemeļu galā ne tālu no krasta. Vienu klm. ziemeļos pilskalnam stāv Ungurmuiža, vāciski saukta O r e l l e n. Nav šaubu, ka šī ir tā pati vieta, kas divas reizes minēta Indriķa kronikā. Pirmo reiz zem 1218. g, kad tiek stāstīts par krievu iebrukumu Vidzemē: „Tur bija sešpadsmit simtu ar labākiem krievzemes ieročiem bruņotu krievu, ko Naugardas lielkņazs kopš diviem gadiem jau bija savācis pa visu Krieviju. Pēc trim dienām tie nāca uz Vidzemi. Un vispirms tie izsiroja un nodedzināja latvju ciemus pie Imeras un viņu baznīcu. Pēc tam tie sapulcējās pie Ureles pils (castrum Urele) un pavadījuši divas dienas, trešajā ieradās Straupes priestera Alobranda mājā, ka to kādreiz bija piedraudējis Vladimirs…” (XXII, 4).

Apkārtnes plāns M. 1:75.000.

Citreiz, 1223. g., iet runa par igauņu karaspēka iebrukumu Vidzemē: „Vieni devās uz Trikāti, otri uz Rozulu, citi uz Metzepoli un vēl citi uz Turaidu, atrazdami ciemos vīrus un sievas lielā skaitā, daudzus nokāva, citus sagūstīja, un ieguvuši lielu laupījumu, aizdedzinājuši ciemus un baznīcas, noslaucīja tos ar liesmām. Pēc tam tie nolika Lēdurgā sanākšanu karaspēkam ar visu laupījumu. Bet Rameķis ar nedaudziem latviešiem sekoja nopakaļus igauņiem, uzduras nejauši pie Urelas (Urele) uz Varemara, kas bija krievu virsnieks Vilande, un nokāva to līdz ar daudziem citiem krieviem un igauņiem (XXVII,I).

Minētā castrum Urele stāvējusi savrūpā apaļā ap 30 m. augstā kalnā, kuram sāni 8 m. no augšas nostāvināti visai krauji. Zemāk sākās dabīga nogāze pāriedama druvās. Lēzenākā rietumpusē redzama terase, kas pāriedama ziemeļsānā pamazām izbeidzas.

Kūduma “Baznicas kalns” no ziemeļiem

Plakums iegareni apaļš 55 m. garš, 30 m. plats, apklāts ap 0,3 m. biezu mītņu kārtu. Pa vidu šķērsām plakumam manāms aizmilsis grāvītis. To kādreiz izracis Ungurmuižas barons pētīšanas nolūkos.

No pilskalna skaists skats uz Rustegas ezeru; tālumā redzamas Cēsis.

Kalnā senos laikos esot baznīca stāvējusi. Tā reiz nogrimusi ar visiem baznīcēniem. Baznīcas zvans vēl tagad guļot tuvējā dzelmē.

• Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 4. sējums Vidzeme.. — Rīga, 1930.