Ungurkalns

Ungurkalns atrodas taisnā līnijā astoņus kilometrus uz ziemeļiem—ziemeļrietumiem no Limbažiem, pa labi no Limbažu—Pāles ceļa aiz Svētupes, 500 m uz dienvidiem no bijušā muižas centra Šķirstiņiem, pie Grantskalnu mājām. Ungurkalns (arī Unguriņkalns) orientēts paralēli Svētupei ziemeļu—dienvidu virzienā. Tā ir bijusi apmēram 500 m gara grēda, kuras ziemeļu gals izmantots par pilskalnu. Te kalns jau no dabas savrups, B—l28—12 m augsts. Lai to nocietinātu, gar pilskalna plakuma trijām pusēm «U» burta veidā uzbērts valnis, kas dienvidu galā sasniedz četru metru augstumu. Tādejādi norobežots ap 80 x 40 m liels plakums, kas ir slīps pret dienvidaustrumiem. Šajā virzienā kalns sašaurinās, veidojot dabisku ježmaugu — grāvi, un tālāk atkal nedaudz paplašinās. Paplašinājuma dienvidu un rietumu gali norakti grantī.

Ungurkalns ir cilvēku roku pārveidots. Par cilvēku klātbūtni agrākos laikos liecina arī kultūrslānis pilskalna vaļņos. Tomēr nolaidena un nenocietinātā dienvidaustrumu mala liedz Ungurkalnu uzskatīt par labi saglabājušos pilskalnu.

Nostāsti vēsta, ka Ungurkalnā tuvējās Šķirstiņu muižas īpašnieks licis izlīdzināt laukumu un uzbūvēt tur lapeni. Varbūt tāpēc, lai kungs vieglāk varētu iekļūt kalna lapenē, senais valnis viena puse nolīdzināts?

Stāstīts arī, ka Ungurkalna esot apslēpta manta un senos laikos te atrasti daži spoži priekšmeti; ka zviedru laikos kalnā bijusi baznīca, kas dievvārdu laikā nogrimusi zemē. Kalnā esot kapsēta un atrasti cilvēku kauli. Šie nostāsti sasaucas ar teikām par citiem arheoloģijas pieminekļiem Ungurkalna turpinājumā uz dienvidiem. Te agrāk atradies ta sauktais Kapu kalns un Baznīcas kalns, bet tie abi pilnīgi norakti grantī. 1976. gadā Milda Dravniece nodeva LPSR Vēstures muzejam pirms 60 gadiem Kapu kalnā atrastu monetiņu, kas izrādījās Jāņa Kazimira valdīšanas laika (1648—1668) Polijas vara šiliņš. Acīmredzot grantī norakta viduslaiku kapsēta. Varbūt ari senajam nocietinājumam Ungurkalnā ir bijis kāds sakars ar to laiku, kad tā_ tuvumā pastāvēja kapsēta. M. Dravniece vel atcerējās, ka bērnībā viņa, kopā ar citiem bērniem Kapu kalnā rakņājoties, pirksta gredzenus, saktiņas, monētas. Atnesusi atradumus mājas, bet vecāki meitu dikti sabāruši un likuši lietas ierakt atpakaļ Kapu kalnā, lai miroņi nenāktu tās atprasīt.

• J. Urtāns Ziemeļvidzemes pilskalni. – Rīga, 1991.