Wikipedia par pilskalnu
Tērvetes pilskalns (arī Cukurkalns) ir pilskalns Tērvetes novada Tērvetē, Tērvetes upes labajā krastā. Līdz 13. gadsimtam tajā tajā esošā zemgaļu valdnieka pils bija Tērvetes pilsnovada pārvaldes centrs. Pilskalns un senpilsēta ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis.
Pilskalns ir 19 m augsts pakalns ar 1000 m2 lielu plakumu, ko no austrumpuses aizsargāja līdz 8 m augsts zemes valnis, grāvis un priekšpils. Uzskata, ka Tērvetes senpilsētas platība ir bijusi ap 10 hektāru.
Arheoloģiskajos izrakumos (1951—1960) Emīlijas Brīvkalnes vadībā konstatēts, ka pilskalns sevišķi nocietināts 11.—13. gs., kad ziemeļpuse paplašināta un izbūvēta guļkoku siena un torņi.
No Atskaņu hronikas zināms, ka Livonijas ordeņa mestrs 1259./1260. gada ziemā organizēja lielu krusta karagājienā pret zemgaļiem, kurā viņš nespēja ieņemt Tērvetes pili. Toties mestrs Valters 1271. gadā veica vairākus karagājienus uz Zemgali, ieņēma Tērvetes pili un piespieda zemgaļu vadoņus slēgt miera līgumu. Pilī apmetās Tērvetes fogts.
Zemgaļu ķēniņš Nameisis 1279. gadā noslēdza savienību ar lietuvju valdnieku Traidenu un atbrīvoja Tērvetes pili. Sagūstītos vācu bruņiniekus aizsūtīja uz Lietuvu, bet Tērvetes fogtu sodīja ar nāvi. Kad 1281. gada augustā mestrs Konrāds ar 14 tūkstošiem karavīru aplenca Tērvetes pili, zemgaļi piekrita slēgt pamieru un atsākt maksāt nodevas, tomēr drīz vien lauza pamieru un atsāka karadarbību.
Pēc zemgaļu ķēniņa Nameiša nāves ordenim izdevās pārņemt iniciatīvu, un mestrs Villekīns Tērvetes Svētkalnā 1285./1286.gada ziemā uzcēla Heiligenbergas pili, kurā nometināja 300 karavīru lielu garnizonu komtura vadībā. Žemaiši kopā ar zemgaļiem, izmantojot tiem laikiem modernu kara tehniku, 1285. gada ziemā aplenca Heiligenbergas pilskalnu, tomēr ordeņa brāļiem un viņu karakalpiem izdevās nosargāt pili.
E.Brastiņš par pilskalnu
Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1m. uzmērots 28. julijā 1923. g.
Cukurkalna šķērsgriezums pa A-B; M. 1:1000.
„Cukurkalns” ir ievērojamākais Zemgales pilskalns. Tas atrodas pie Kalnamuižas, Tērvetes upītes labajā krastā. Kopā ar savu apkārtni, tas ieskaitīts valsts īpašumā kā vēstures piemineklis. Cukurkalns ierīkots uz stāva zemes raga, pārrokot to ar 5 m. dziļu grāvi. Izraktās zemes uzmestas tikpat augstā uzbedumā un tā radīts 10 m. augsts mākslīgs stāvums, kas aizsargā pilskalna austrumpusi. Pārējās pilskalna malas jau no dabas ir ļoti stāvas un nav manāms, ka tās būtu kaut kā mākslīgi tādas darinātas. Cukurkalna plakums ir samērā neliels, trijstūra veidā. Tas atrodas ap 20 m. augstāk par upīti un apkārtējām pļavām. Plakuma ziemeļmalā ir 3 m. dziļa un 5 m. plata bedre, kas, domājams, cēlusies reizē ar pilskalnu. Tamlīdzīgas bedres sastopamas daudzos citos Latvijas pilskalnos.
Kalna muižas apkārtnes plāns.
Bīlensteins pirms gadiem uzbeduma tuvumā uzrakņājis sagruzdušu labību.
Cukurkalns bez šaubām, ir senrakstos minētās Tērvetes pilsvieta. Aiz grāvja, tur kur tagadējās mūra pilsdrupas, domājams, atradusies pils sēta, jo mītņu kārta to rāda. Ziemeļos Tērvetes pilsvietai pāri pļavai, atrodas, vieta saukta „Zviedru kalns”. Tur redzami vareni grāvji un uzbedumi, bet bez kādas mītņu kārtas. Domājams, tas Tērvete blakāmceltais ordeņa cietoksnis „Heiligeberg” kurš ticis celts no koka, bet vēlāk nojaukts.
„Cukurkalns” no ziemeļu-rietumiem.
Dažus simts soļus dienvidos Tērvetes pils kalnam atrodas vēl kāds cilvēka rokām mests kalns, dēvēts par „Klosterkalnu“. Tas ir neliels uzkalns ar terasi visapkārt. Nav izpētīta, vēl šās vieta īstā nozīme, bet liekas, tas
būs kapkalns („kurgans”).
Tērvetes pilskalnu vairākkārt aprakstījis Bīlenstein savos rakstos, Raisons, Do rings v. c. tomēr visi šie raksti atstāsta tikai kronistu ziņas par kara darbiem kas norisinājušies ap šo pili. Archaioloģiski Tērvetes pils kalns un apkārtne vēl gluži neizpētīta. Par Tērvetes Cukurkalnu no ļaužu mutes uzrakstītas dažas teikas, piem. šāda: Te pilskalnā reiz divas meitas dienvidū ganījušas govis. Viena no viņām pamanījuse zelta važu. Šī satver važu sāks vilkt —ierauga: važa nāk no zemes ārā. Vilkuse, locīdama, bet kad viss klēpis bijis pielocīts, nevarējuse vairs saturēt— aicinājuse otru meitu palīgā. Bet taī pašā acumirklī važa nožvākstējuse vien zemē atpakaļ. (Latv. 1.1. un p.).
Added by
