Tempļa kalns

J.Urtāns par pilskalnu

Tempļa kalns atrodas Alūksnes ziemeļu daļā Alūksnes ezera Kapsētas pussalas dienvidu pusē pretim Pilssalai. No laukuma kapsētas priekšā uz Tempļa kalnu ved labiekārtots celiņš.

Pilskalns izveidots apmēram 30 m augstā Alūksnes ezera stāvkrasta izcilnī, kuru no apkārtnes norobežo gravas. Lai padarītu pilskalnu grūtāk pieejamu, apmēram desmit metri no kalna augšējās daļas nogāzes mākslīgi nostāvināti. Zemāk kalna nogāzes kļūst lēzenākas. Pilskalna plakums ir apmēram 80 m garš un 35—40 m plats. No ziemeļaustrumu puses, kur kalna nogāze ir vislēzenākā, plakumu norobežo trīs vaļņi ar grāvjiem. Divi apakšējie vaļņi ir apmēram divus metrus augsti un turpinās kā terases gar pilskalna ziemeļu nogāzi. Ziemeļos aiz vaļņiem gar kalna pakāji redzams plats un dziļš ārējais grāvis. Trešais — visaugstākais valnis uzbests pilskalna plakuma malā un ir trīs četrus metrus augsts. Gar šā vaļņa labo pusi bija ieeja pilī. Vēlākos laikos pilskalna galvenais valnis savu sākotnējo veidu zaudējis. Tas tāpēc, ka 1807. gadā valnī no granīta uzbūvēta rotonda (par to liecina tās pamatos atrastā vara plāksne ar uzrakstu «Slavas templis»), no kuras vēlākos laikos viss senais pilskalns ieguva Tempļa kalna nosaukumu.

Plakuma pretēja gala ir neliels, apmēram 0,5 m augsts uzbedums.

Gan Tempļa kalna plakumu, gan visas nogāzes līdz pašai pakājei klāj kultūrslānis. Domājams, ka apbūvēta un apdzīvota bijusi ne tikai Tempļa kalna virsma, bet arī tā lēzenās nogāzes. Kultūrslānis konstatēts arī uz austrumiem no pilskalna. Pret Alūksnes ezera krastu apmēram 7—lo m virs ezera līmeņa nogāzē redzama vēl viena nocietinājumu līnija, ko iezīmē grāvis ar valni, kas vietām nolīdzinājušies un vairāk atgādina terasi. Kalna malas un nogāzes apaugušas ar kokiem un krūmiem.

Kā ievērojams senatnes piemineklis Alūksnes Tempļa kalns pētnieku uzmanību saistījis jau kopš 19. gadsimta sākuma, kad tas vairākkārt minēts vācbaltu pētnieku publikācijās. Alūksnes vārds rakstītos avotos minēts jau 13. gadsimtā. Noskaidrots, ka Alūksne jeb, kā tas senajos rakstos teikts, «Alyst» vai «Volyst» ietilpusi senajā Atzeles novadā. Vāciešiem iebrūkot Livonijā, tālā, nomaļā Alūksne bija visai nepazīstama, jo Indriķa Livonijas hronikā nav nekādu atzīmju par vāciešu darbību šajā pusē. Šķiet, ka 13. gadsimta sākumā un arī agrākos laikos Alūksnes novadam ciešākas saiknes bijušas austrumu virzienā. Par to liecina arī
krievu hronikās minētie novgorodiešu karagājieni uz šiem novadiem 1111. un 1180. gadā.

Caur Alūksni veda senais ceļš no Rīgas un Vidzemes vidienes uz Pleskavu. Pagaidām arheoloģiskie izrakumi Tempļa kalnā nav izdarīti, tomēr nejaušie atradumi pilskalnā un tā tiešā tuvumā liecina, ka tas varēja būt apdzīvots jau ilgi pirms vācu ienākšanas. Tā, pie Tempļa kalna atrasts akmens laivas veida cirvis, kas datējams ar 2. —3. gadu tūkstoša miju pirms mūsu ēras, un kāds cits akmens cirvis, kas datējams apmēram ar 1. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Akmens laikmetā ļaudis dzīvojuši arī netālajā Pilssalā. Citi atradumi pilskalnā liecina, ka tas varēja būt vēl apdzīvots arī pēc vācu ienākšanas.

Tempļa kalna tuvumā Alūksnes ezera Pilssalā 1342. gadā uzbūvēja vācu mūra pili, pie kuras izveidojās pilsētiņa.

Ar Tempļa kalnu saistās daudz dažādu teiku un nostāstu. Neapšaubāmi, ka šai augstienei, kas atradās tieši pretim Alūksnes mūra pilij, bija liela nozīme pils aizstāvēšanā un ieņemšanā. Tāpēc jaunāku laiku notikumi, it īpaši Ziemeļu kara laikā, kad 1702. gadā krievu sakautie zviedri, aizejot no pils, paši to uzspridzināja, vairāk iegūluši tautas atmiņā. Stāstīts arī, ka Tempļa kalnu karotāji sanesuši ar cepurēm, lai varētu labāk apšaudīt Alūksnes pili ezera salā.

J. Urtāns Ziemeļvidzemes pilskalni. – Rīga, 1991.

E.Brastiņš par pilskalnu

Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 12. jūlijā 1926. g.

Alūksne stāv Vidzemes ziem.-austrumu stūrī pie diezgan prāvā Alūksnes ezera. Šai ezerā pussalas veidā iespiežas augsts zemes stūris, kurā atrodas senējs pilskalns. Tagad šo pilskalnu sauc par „Tempļa kalnu” jo viņā uzcelts skaists granīta paviljons, kas iesaukts par templi.

Augstākā pussalas vieta rūpīgi nostāvināta 10 m. augstiem sāniem un austrumu galā uzbests 3 m. augsts uzbedums. Tas noslēdz 75 m. garu, 35 m. platu plakumu. Uzbedumam gar ziemeļpusi ved ceļš uz plakumu, kas, domājams, palicis agrākā vietā.

Apkārtnes plāns M. 1:75.000.

Priekšā jau minētam galvenam uzbedumam atrodas vēl 2 m. augsti uzbedumi, kas turpinās gar kalna pakāji rietumu virzienā visgarām ļoti dziļam un platam ārējam grāvim.

Ap 0,5 m. augsts uzbedumiņš redzams arī plakuma rietumu galā.

Interesantākais šai apcietinājumā ir labi uzglabājusies pilsētas vieta, kas visapkārt apņem pašu pilskalnu. Ziemeļos tā norobežota ar jau pieminēto plato un dziļo grāvi, rietumos to noslēdz kalnmalas kraujums, bet dienvidos, gar ezermalu aprakts grāvis ar uzbedumu, kas brīžiem pāriet terasē. Austrumu pusi aizsargā maza strautiņa grava. Šī pilsvieta līdz šim nebija pamanīta, jo tā ir plaša un aizaugusi mežu un krūmiem.

Alūksnes “Tempļa kalns” no rietumiem.

Pilskalns samērā labi uzturējies. To posta vienīgi sievas, kas nes uz tuvējiem kapiem no kalna velēnas un melnzemi. Mītņu kārta ap 1 m. bieza, melna un archaioloģiski vērtīga. Mēģinājumu rakums deva virpotas trauku lauskas ar spēcīgu profili, stikla pērli, dzīvnieka kaulus un ogles. Plašāki pētījumi šai pilskalnā nav izdarīti, kaut gan tie pūliņus bagātīgi atalgotu.

Ļaudis stāsta, ka „Tempļu kalns” piederējis vāciešiem. Latviešu pilsvieta bijusi dažus simtus soļu ziemeļos kādā lēzenā uzkalniņā pie kapiem. Protams, šai teiku ziņai nav reāla pamata.

Skaista teika par Alūksnes veco pilskalnu ievietota Lercha-Puškaiša krājuma VII. d. pirmā pusē. Vācieši aplenkuši šo pili, bet pils aizstāvētāji negribēdami padoties, paši aizdedzinājuši savu pili un sadeguši. Sadegušie karavīri pārvērtušies putnos un kavējuši vāciešiem mūra pils celšanu, kas ezera salā. Beidzot pils pamatos iemūrējuši kādu jaunavu un pili uzcēluši.

Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 4. sējums Vidzeme.. — Rīga, 1930.

aluksne.lv par pilskalnu

Arheoloģiskie izrakumi Tempļa kalnā Alūksnē

29.11.2017. U.Kalējs, A.Vilcāne

Tempļa kalns ir pilskalns, kas atrodas Alūksnes pilsētā Latvijas – Igaunijas pierobežā. Nosaukumu pilskalns ieguvis no rotondas-Slavas tempļa, ko par godu Ziemeļu kara notikumiem pilskalnā 19.gs. sākumā uzbūvēja barons fon Fītinghofs.

Pilskalns ierīkots Alūksnes ezera rietumu krasta pussalā, kura paceļas ap 217 m virs jūras līmeņa. Ezera pusē kalna nogāze sasniedz ap 30 m virs ezera līmeņa. Pilskalna plakums 80x 30-40 m, ar garāko asi orientēts ZA-DR virzienā. Pilskalna ziemeļu un ziemeļrietumu pusē, kur kalna nogāze vislēzenākā, plakums nocietināts ar trim zemes vaļņiem un grāvjiem. Neliels valnītis dabā vērojams arī plakuma dienvidrietumu pusē. Sākotnējais pilskalna veidols labi redzams 1802. gada zīmējumā, ko publicējis J.K. Broce zīmējumu un aprakstu albumā “Liefländischer Monumente”. Pilskalnu uzmērīja un aprakstīja E. Brastiņš pagājušā gadsimta 20 -tajos gados.

Pilskalns atrodas teritorijā, kur lokalizēta senā latgaļu zeme Atzele (vācu: Atzel, Adsellen), kas pirmo reizi minēta Pleskavas hronikā 12. gadsimtā. Atzelē ietilpa seši pilsnovadi – Gaujene, Alūksne, Purnava, Bērzene, Abelene un Abrene, un tās teritorija pletās līdz Mudes (Veļikajas) upei. Ziemeļos Atzeles zemes robežojās ar igauņu novadu Ugauniju, austrumos un rietumos ar citām latgaļu zemēm. Alūksnes vārds (Alyst, Volyst) pirmoreiz minēts krievu hronikās 13.gs. otrajā pusē. 1224. gadā Atzeles zemi ieguva Zobenbrāļu ordenis. Senās Atzeles teritorijā reģistrēti 12 pilskalni. Arheoloģiski tie pētīti maz. Jautājumā par Atzeles zemes galveno pili pētnieku vidū pastāv atšķirīgi viedokļi: vieni to saista ar Gaujienu, citi – novieto Alūksnes Tempļa kalnā.

Neskatoties uz šī pilskalna nozīmību Latvijas teritorijas aizvēstures diskusijās, arheoloģiskie izrakumi Tempļa kalnā šogad norisinājās pirmo reizi. Pētījumi veikti 30 m² lielā laukumā, kas iemērīts ap 10 m no pret ezeru vērstās kalna nogāzes malas.

Kultūras slānis laukumā bija 1,4-2,25 m biezs. Izrakumi rāda, ka sākotnēji kalna mala ezera pusē bijusi zemāka par kalna vidu. Apdzīvotības laikā, kultūrslānim uzkrājoties, kalna virsma izlīdzinājusies. Izrakuma laukuma ietvaros atsegto kultūras slāni veido divi horizonti. Augšējā daļā (0,8-1 m) kultūrslānis bija samērā viendabīgs intensīvi melns, piesātināts ar oglītēm, izklaidus izvietotiem dūres lieluma un nedaudz lielākiem laukakmeņiem, tostarp šķeltiem un stipri drūpošiem. Celtņu vietas skaidri neiezīmējās. Vienā laukuma stūrī tika atsegta no laukakmeņiem celtas krāns vieta.

Augšējam horizontam piederīga caurmērā ap divi metri liela bedre. Bedre, pārrokot kultūrslāņa apakšējo horizontu, ierakta pamatzemē. Bedrei bļodveida forma, tās dziļums pārsniedza 1 metru. Bedres pildījumā bija vairāki melnas un brūnas zemes slāņi ar gaišiem (smilšu) starpslāņiem un pelēcīgu (pelnu?) slāni bedres apakšējā daļā. Šī objekta, kas, iespējams, bijusi saimniecības bedre, augšējos slāņos konstatēja visai daudz dzīvnieku kaulu, agrās ripas keramikas lauskas, kā arī senlietas, tostarp arī 13. gadsimta monēta un sarkana māla pusķieģeli, kas varētu būt nācis no blakus ezera salā uzbūvētās mūra pils.

Augšējā horizontā iegūts ievērojams skaits senlietu, keramikas lausku un dzīvnieku kaulu. Senlietu vidū pārsvarā ir rotas: bronzas gredzeni, saktas, dažādi piekariņi (trapecveida mēlītes, zvārgulīši, dzīvnieku zobu u.c. piekariņi ), dubultriņķīšu važiņu fragmenti, stikla masas krellītes. Atrasti arī daži darbarīki: māla tīģeļa fragments, dzelzs naži un slīmesti, kaula un māla vērpjamās vārpstas skriemeļi, kā arī kaltas dzelzs naglas. Keramikas lauskas vairumā ir no agrās ripas traukiem, nedaudz pārstāvēta arī bezripas apmestā un ar nagiespiedumien rotā keramika. Senlietu formas atbilst 13. un 14.gs. lietotajām.

Apakšējā horizontā konstatēja ar oranžu smilts uzbērumu pārklātas akmeņu krāsns un nodegušas koka celtnes paliekas. Krāsns loks bijis veidots no lieliem (izmēri ap 60x45x30 cm) laukakmeņiem, starpas starp tiem aizpildot ar mazākiem akmeņiem. Krāsns velve bija sabrukusi. Krāsns celtni iezīmēja stipri sadegušu apaļkoku un, iespējams, plēstu koku paliekas aptuveni 4×2,5 m lielā laukumā. Celtne tikai daļēji ietilpa izrakumu laukumā. Celtnes vietā uzietas tikai tipiskās apmestās un dažas gludās un nagiespiedumiem rotātās trauku lauskas.

Kultūrslāņa pašā apakšējā daļā gar laukuma dienvidaustrumu malu virs pamatzemes gaiši brūnu smilšu slānī 1-1,5 metru platā joslā tika atsegtas stipri sadegušu, viens otram blakus guļošu apaļkoku paliekas. Konstrukcija turpinājās ārpus laukuma un netika atsegta pilnībā, tāpēc tās nozīme neskaidra. Attīrot degušos kokus, trauku lauskas un senlietas netika uzietas. Tas liek domāt, ka atsegtie degušie koki ir aizsargsētas, kas ietvērusi pilskalna senāko apbūvi, paliekas.

Jāatzīmē, ka arheoloģiskās izpētes darbu procesā no kultūrslāņa un atsegtajiem objektiem ir ievākti vairāk nekā 30 ogļu un zemju paraugi turpmākai zinātniskai izpētei. Paraugu izpētes rezultātā varēs precizēt gan kultūrslāņa horizontu un objektu datējumus, gan arī iespēju robežās noskaidrot, kāda senāk bijusi apkārtējā vide un ko no augu valsts produktiem Tempļa kalna iemītnieki lietojuši uzturā.

Arheoloģiskie izrakumi Alūksnes Tempļa kalnā rāda, ka pilskalna apdzīvotība visai intensīvi turpinājusies arī pēc Atzeles zemju sadalīšanas un arī kādu laiku vienlaicīgi ar Alūksnes ezera Pilssalā 1342. gadā ordeņa celto Marienburgas mūra pili.

Tipiskās apmestās keramikas atradumi, atsevišķas dzelzs laikmeta senlietu formas, tostarp arī 11. gadsimta monēta, augšējā slānī norāda uz pilskalna apdzīvotību dzelzs laikmetā. Tipiskās apmestās keramikas izplatība Austrumlatvijā sakrīt ar ievērojamu pieminekļu skaita pieaugumu, jaunu pilskalnu rašanos Vidzemes novados un līdzeno kapulauku parādīšanos I. gadu tūkstoša otrajā pusē. Šos procesus pētnieki saista ar latgaļu kultūras izplatību un iespiešanos somu apdzīvotajās teritorijās.

Profila informācija

Detalizētu informāciju var meklēt opendata.latvijas-pilskalni.lv.

Garums