Talsu pilskalns

E.Brastiņš par pilskalnu

Uzmērojuma mērogs 1:1000; uzmērots 28. maija 1923. g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Talsu “Klosterkalns”, kas atrodas pilsētas ziem.-rietumu pusē, ezera malā, ir tipisks pilskalns. Kalna plakumam pari no ziem. uz dienv. 55 m., tikpat arī no austr. uz rietumiem. Viņa ierīkošanai izmantota šaura kalnmugura, kurai ar terašu palīdzību izveidotas stāvās kraujas. Klosterkalna dienvidus galā uzmests tradicionālais uzbedums, kurš, domājams, pilskalnos noderējis ieejas sargāšanai. Ieeja uzbeduma rietuma malā parasta vieta. Pilskalna plakums pret vidu iedobts. Domājams, ka iedobums bijis dziļāks, bet tagad caur ilgo aršanu izlīdzināts. Artas tiek it visas Klosterkalna terases un pat ieeja gar uzbeduma galu nav taupīta, jo kalna zeme ir auglīga un gluži melna. Tik dziļš mitņu slānis, kā Talsu Klosterkalna, sastopams nedaudzos pilskalnos; slānis vēl gluži neizpētīts. Neraugoties uz sīkiem postījumiem, Talsu pilskalns vēl labi uzglabājies. To vairakkārt aprakstījuši vācu pētnieki, bet visplašāk A. Bielensteins. Pēdējais arī pierakstījis dažas teikas, kas saistas ap šo kalnu. Klosterkalnā esot senāk caurums bijis. Kad tur ielaiduši pīli, tā izpeldējusi lejā ezerā. Pilskalna piekājē esot senos laikos vārti atradušies. Kalnā agrāk esot karātavas stāvējušas, bet citi sakot arī, ka klosteris. Tie esot nogrimuši. Kad augšā piedauzot, tad apakšā tukšums skanot. Man tika stāstīts, ka rijā, kas uzcelta uzbeduma priekšā, pusdienās rēgojoties sarkans puišelis.

Talsu tuvumā atrodas arī vieta, saukta Baznīckalns, kur tagad kapsēta. Bielensteins doma, ka šī vieta noderējusi kulta vajadzībām.

Kāda cita ievērojama vieta Talsu tuvuma ir “Milzu kalns” netālu no Talsu mācītājmuižas. Tā ir neapdarināta kalnmugura pārrakta grāvjiem un uzbedumiem. Šo vietu iesaukuši arī par “Lettenburg”, bet tas jaunākā laika vārds. Nav īsti noskaršams, kādam nolūkam šie rakumi pagatavoti. Domājams, tie cēlušies zviedru karos. Milzu kalna tuvumā mājas Čumaļi, Sukturi, Aži.

Talsu „Klosterkalns“ no rietumu puses. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Talsos celta arī ordeņa akmeņa pils, kuras atliekas maz vairs saredzamas. Ardami tur bieži atrodot ieročus u. c. lietas.

Netālu no Talsiem, Vilku muižā (Volfshof) senāk bijusi bronzas darbnīca un bronzas lietas apkārtnē bieži atrodot.

Vēstures dokumentos Talsus (T a l s e) piemin vispirms Balduins fon Aina 1230. g., kā kuršiem piederošus. Rīmju kronikā Talsi minēti tikai vienīgu reizi (11816. rinda), kad atstāstīts, ka leišu karaspēks starp 1290.- 1296. gadiem uzbrūk ordeņa zemēm. Pili ar mokām izdodas aizstāvēt, bet aizstāvētāji zaudē daudz ļaužu un mantu. Šeit bez šaubām minēta veca koka pils, kas stāvējusi tagadēja Klosterkalnā.

Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 1. sējums Kuršu zeme. — Rīga, 1923.

Teikas par Talsu pilskalnu

Sensenos laikos Talsu pilskalnā bija skaista koka pils, tajā dzīvoja un valdīja varens kuršu ķēniņš ar savu skaisto meitu – princesi Nāroni. Tā kā Visvaldis jau kļuva vecs, viņš dedzīgi gribēja izdot savu meitu pie vīra, taču cimperlīgajai Nāronei precēšanās nebija ne prātā! Viņu garlaikoja blāvo precinieku pieņemšana un pils ceremonijas. Daudz labprātāk viņa atradās pie dabas – mežos un pļavās, bet par visu visvairāk viņai patika būt sava mīļā Bērīša mugurā un traukties pāri klajumiem un pakalniem. Nārone bieži aizlavījās no pils rituāliem, tad Visvaldis nolēma lūgt palīgā tumšo Dundagas mežu neganto Raganu, lai tā nobur mazu dziedātājputniņu, kas vienmēr pavadītu viņa meitu un skaļi signalizētu, ja viņai draudētu kādas briesmas. Nārone laipni pieņēma Visvalža dāvanu, jo ļoti mīlēja savu tēvu, lai arī šīs pūles viņai likās gluži liekas, jo viņa vienmēr nēsāja līdz mazu duncīti, gadījumam, ja nāktos sevi aizstāvēt. Par nelaimi, skaistā princese bija iepatikusies negantās raganas dēlam Jurcim, kurš bija pietiekami gudrs, lai saprastu, ka uz Nārones roku un sirdi viņam nav ne mazāko cerību, tāpēc nolēma meiteni nolaupīt, izmantojot savu burvju mēteli. Jurcis zināja par dziedātājputniņu, kas viņu sargā. Pēc ilgas pierunāšanas, draudiem un, apelējot pie Raganas jūtām, Jurcis beidzot izvilināja no mātes dziedātājputniņa burvestību. Kādā dienā, kad Nārone bija devusies vienā no saviem klejojumiem kopā ar Bērīti, Jurcis nolēma, ka pienācis laiks rīkoties. Viņš paņēma savu burvju mēteli un laidās pakaļ Nāronei, kas nenojauzdama briesmas jāja uz Bērīša, sava dziedātājputniņa pavadīta. Jurcis pārlaidās pār trijotni, nomurmināja buramvārdus un dziedātājputniņš uz vietas bija pagalam. Zibenīgi Jurcis pagrāba princesi, uzsēdināja uz sava burvju mēteļa, lai aizvestu prom uz tumšajiem Dundagas mežiem uz neatgriešanos. Bet Nārone nebija no tām, kas padevās bez cīņas. Viņa izvilka savuduncīti un gabaliņu pa gabaliņam grieza nost no Jurča burvju mēteļa. Kur mēteļa gabaliņš nokrita, izveidojās ezers, tāpēc vēl tagad Talsu apkārtnē ir tik daudz ezeru. Drīz vien mētelis kļuva par mazu un vairs nevarēja panest abus lidotājus. Viņi nokrita zemē, un no pēdējā gabaliņa izveidojās šis ezers, kas vēlāk nosaukts par Talsu ezeru. Tajā pat brīdīpils ar visiem tās iemītniekiem nogrima pilskalna dzīlēs. Leģenda vēsta, ka, ja Jaungada naktī, kamēr pulkstenis sit divpadsmit, kāds pagūtu apskriet apkārt Talsu pilskalnam, tad Visvalža pils ar visiem tās iemītniekiem un princesi Nāroni, atkal paceltos virs zemes.

Profila informācija

Detalizētu informāciju var meklēt opendata.latvijas-pilskalni.lv.

Garums