10.05.2020.g. Vakar straptautiskajā vikingu dienā, nolēmām pabraukāties par Kurzemi līdz Pavilostai un ceļā apskatīties vairākus seno kuršu pilskalnus. Pirmais bija interesantais Vītoliņu pilskalns Kazdangā. Kazdanga pati par sevi ir ļoti skaista vieta ar daudziem izciliem apskates objektiem. Lai gan vienkārši, bet tur ir iekārtotas daudz un garas pastaigu takas, kurās var pa kalniem un lejām izstaigāties pēc sirds patikas.
Vītoliņu pilskalns atrodas Valātas parka malā tūlīta aiz Imanta Ziedoņa rakstu akmens un netālu no Manteifeļa veidotās grotas, kurā šis mēdzis no rītiem dzert kapiju un lieliskās akustikas dēļ, noklausīties visu, ko par viņu šā Kazdangas pilī runājot?
Vītoliņu pilskalns nav liels, bet interesents, ka ir pakāpienveidīgs vairākos līmeņos. Šeit iekārtota vieta , kur apsēsties, atpūsties un pafantazēt par senatni… 🙂
10.05.2020.g. Alsunga ir mazpilsēta, kura var lepoties ar senu un interesantu vēsturi tāpat savu seno kuršu pilskalnu. Alsungas(Alšvangas) Dižgabalkalns ir pilskalns Alsungā. Izvietojies Pils ielas malā, Alsungas dzirnavezera ziemeļrietumu krastā starp ordeņa pili un katoļu baznīcu. Tas ierīkots savrupā, 8-10 metru augstā ovālā paugurā. Visapkārt pilskalna plakumam, ap 4 metri zemāk, to ietver ap 8 metrus plata terase. Pilskalna plakums ir 22 metrus plats un 54 metrus garš. Tajā konstatēts līdz 2 metrus biezs kultūrslānis. Plakums postīts no 1940. gados ierīkotā novērošanas torņa pamatiem, bet ziemeļrietumu stūris vēl agrāk – granti grābjot. Tuvumā, otrpus ceļam, atrodas arheoloģiski pētītie vēlā dzelzs laikmeta Alsungas Kalniņu kuršu ugunskapi. Pilskalnu pirmais 1866.gadā apzinājis un 1869. gadā aprakstījis baltvācu senatnes pētnieks Augusts Bīlenšteins.20. gadsimta 20. gados to uzmērījis Ernests Brastiņš. Alsunga – Aliswanges – pirmo reizi minēta 1230. gada kuršu līgumā ar pāvesta vicelegātu Alnas Balduīnu.
19.04.2020.g. Eglaines Lašu pilskalns ir vēl viens seno sēļu pilskalns uz kura tikusi uzbūvēta muiža, bet tagad tur atrodas drupas.
Lašu pilskalns atrodas Ilūkstes novada Eglaines pagastā zem bijušās Veclašu muižas pils drupām pie autoceļa P70. Kultūrslānī atrasta apmestā, gludā un ripas keramika. Pilskalns izmantots no 1. g.t. p.m.ē. līdz 10.-12. gs. Kokiem apaugušā savrupā kalna augstums ir 15-20 m, plakuma izmēri 80 x 100 m.
Pirmais pilskalnu 1882. gadā reģistrēja Augusts Bīlenšteins. Vilis Biļķins Lašu pagastā identificēja Kalves pili.
Lašu pilskalna sākotnējais veidols ir ievērojami pārveidots ar pils izbūvi. Vēl A. Bīlenšteina apmeklējuma laikā kalnā bija muižas koka pils, kura vēlāk tika nojaukta un tās vietā uzbūvēta mūra pils. Pēdējā tika sagrauta Pirmā Pasaules kara laikā. Ceļot mūra pili, pilskalna malas tika apmūrētas ar laukakmeņu sienu, bet Z pusē tika izveidots lokveida uzbraucamais ceļš.
Kalves zeme (latīņu: terra, que Calue dicitur) bija sēļu zeme līdz 13. gadsimta vidum, kad to iekļāva Livonijas ordeņa valsts teritorijā.
Pirmo reizi vēsturiskajos rakstos Kalve pieminēta sakarā ar to, ka Jersikas ķēniņa Visvalža meita otrreiz apprecējusies ar Johanu no Bardevišas (Johannes de Bardewisch), kas adoptēja viņas pirmā vīra Konrāda dēlu un laikā starp 1224. un 1257. gadu kļuva par Ikšķiles un Kalves piļu īpašnieku un Rīgas arhibīskapa Alberta II vasali. Tas netieši norāda uz Kalves zemes agrāko pakļautību Jersikas ķēniņam.
1251. gada 3. februārī Romas pāvesta kūrija pieņēma lēmumu likvidēt Zemgales bīskapiju un tās teritoriju pievienot Rīgas bīskapijai, tomēr Livonijas ordenis panāca, ka 1254. gada 23. maijā Romas pāvests Inocents IV sevišķi apstiprināja Livonijas ordeņa tiesības uz Alektenes, Kalves, Sēlenes, Medenes un Nīcgales pilīm un ciemiem.
Sēlijas dalīšanas laikā pretenzijas uz Kalves pilsnovadu pieteica arī Rīgas domkapituls, kas tikai 1256. gada vasarā atteicās no savām prasībām.
Pēdējo reizi Kalves zeme pieminēta 1493. gadā kādā Livonijas ordeņa mestra Freitāga no Loringhofes izdotā dokumentā par ordeņa vasaļu tiesībām uz zemi rietumos no Kalves (Calven) – starp Zalves, Susējas un Mēmeles upēm…
10.05.2020.g. Vakar starptautiskajā vikingu dienā Dzintares pilskalns bija otrs pilskalns, kuru izstaigājām un apskatījām Kurzemē. Pilskalns izskatās agrāk ir bijis ļoti iecienīts un kopts, bet tagad iespiests starp privātīpašumiem, tā plakums strauji aizaug.Interesi par to izskatās izrāda vien senlietu morodieri, kas vietām ir pilskalnu sarakuši. Ļoti žēl, ka mēs šo seno, bet skumji svēto vietu aizmirstam un ieaudzējam krūmos! Dzintares pilskalns (vācu: Dsintern, Sintelîn) ir pilskalns Aizputes novada Lažas pagastā Tebras un Grāpstes upju satekā netālu no Pāvilostas — Apriķu — Aizputes lielceļa. 0,2 ha lielais nocietinājums ierīkots šaurā, 6 m augstā zemes strēlē, kas pārrakta ar platu aizsarggrāvi, lai savienotu abas upes — Tebru un Ilmedu. Netālu mājas “Dzintarnieki”. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis, apstiprināts ar Kultūras Ministrijas 29.10.1998 rīkojumu Nr.128 kā Valsts aizsardzības objekts Nr.: 1365. “Dzintares pilskalns. Dzintares pilskalns atradās senajā kuršu Piemares zemē. Pirmo reizi pieminēts 1253. gada 4. aprīļa līgumā kā Sintre vai Zyntere, ko noslēdza Kurzemes bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestra vietnieks Seinas Eberhards. Atskaņu hronikā vēstīts par 1261. gada krustnešu karagājienu uz Kursu un Dzintares kauju. Vispirms krustneši aplenca žemaišu algotņu sargāto Dzintares pili un aizdedzināja aizsarggrāvī sakrauto malku. Liesmās gāja bojā visi pils aizstāvji, kas nevēlējās padoties pārspēkam. Uzbrucēji nogalināja visus tās aizstāvjus, ieskaitot zēnus, kas bija vecāki par vienpadsmit gadiem un sievietes, kas nevēlējās lūgt dzīvību. Šo zemju sagrābšana un iedzīvotāju slepkavība notika pēc bīskapa Alberta pavēles ar Zobenbrāļu Ordeņa rokām. Bīskapam Albertam tika atklāts piemineklis Rīgas dibināšanas astoņsimtgades svinībās.
10.05.2020.g. Ureles pilskalnam pie Unguru ezera pa gabalu apkārt apbraucu jau agrā pavasarī , bet šodien, par spīti tam, ka to visapkārt ieksauj privātzemes, nolēmu apskatī to klātienē.
No vienas puses pilskalna pakājē ir ierīkotas ganības, bet lielāko daļu to iekauj krūmiem aizaudzis mežš.Arī pats pilsaklans ir apaudzis ar mežu un pamests aizmirstībā, lai gan atrodas skaistā vietā, blakus šosejai un Unguru ezeram. Uzkāpjot uz augšējo plakumu, caur kokiem redzms skats uz ezeru.Ja pilskalns būtu sakopts un pieejams, tad bagātinātu šo pusi ar skaistu vietu.Diemžēl, vietējie to nenovērtē…!
Ureles pilskalns (arī Ureles baznīckalns) ir paugurs Augstrozes paugurvalnī. Izvietojies Ungura ezera ziemeļrietumu krastā Pārgaujas novada Raiskuma pagastā Unguru ciema rietumu malā, Gaujas nacionālā parka Ungurmuižas kulturvēsturiskajā zonā. Pauguru veido dislocēti ledāja un tā kušanas ūdeņu nogulumi. Apaudzis ar mežu.
Indriķa hronikas tekstā minēts sakarā ar igauņu un krievu sirojumu 1223. gada pavasarī, kad sakalieši un ugauņi kopā ar krieviem pēc līvu zemju izlaupīšanas sapulcējās Lēdurgā un devās atpakaļ uz austrumiem. Viņus kaujā pie Ureles pilskalna sakāva Tālavas karavadonis Ramēķis un nogalināja Vīlandes krievu garnizona pavēlnieku Varemāru. Uzskata, ka tas bijis latgaļu pilskalns.
Plāteres pilskalns ir ļoti skaits un labiekārtots pilskalns, kas atrodas tādā vietā, no kuras visa apkārtne ir redzama.Tājā pat var uzbraukt augšā ar auto un tiešām pvadīt dienu atpūšoties. Blakus pilskalnam ir ezers.
Plāteres pilskalns atrodas Madlienas-Meņģeles ceļa malā 3 km no Madlienas centra pie “Krēsliņu” mājām. Pilskalns izveidots 20 m augstā kalnā, nolīdzinot tā plakumu un izveidojot stāvākas sānu nogāzes. Pilskalna ziemeļu, austrumu un dienvidu pakājē plats grāvis, rietumu malā – terase. Ieeja vedusi no dienvidiem pa rietumu puses nogāzi. Plakums ovāls, tā garums 100 m, platums vidū 50 m. Plakuma dienvidaustrumu pusē 3 m augsts zemes valnis. Spriežot pēc savrupatradumiem, tas bijis apdzīvots no 5. līdz 13. gadsimtam. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis…
01.05.2020.g. Šodien izdomāju apskatīt dažus pilskalnus Vidzemes Dienvidrietumos. Izvēlējos tādus, kas nav dikti jāmeklē un kuriem var piebraukt ātri klāt. Pirmais bija Vecužānu pilskalns, kas varētu bijis Remines pils vieta. Patlaban tas ir ne tikai daļēji norakts, bet arī pamatīgi aizaudzis. Plakums izskatījās morodieru riktīgi uzrakts, bet paskatoties pilskalna nogāzēs, skaidrs kļuva, ka tie ir āpši, jo konstatēju vairākas āpžu alas. Par brīnumu, pie pilskalna ceļa malā bija interesanta, neliela zīme, kādu agrāk nebiju redzējis.Vienīgi gribētos blakus tādai zimēi redzēt sakoptu pilskalnu…
Vecužānu pilskalns jeb Užēnu pilskalns atrodas ap 200 m attālumā no Ogres upes labā krasta pie ceļa, kas ved no Dzērves dzirnavām. Tas ir pazems, izteikts pilskalns ar plakanu, klaju virsu. Mazliet klajāka ziemeļu nogāzē, pārējās stipri aizaugušas. E. Brasiņš rakstīja: „Vecužānu pilskalns ir gandrīz pilnīgi iznīcināts apcietinājums, kura aizsardzībai vairs nav nozīmes.” Arī Juris Urtāns izteicis pieņēmumu, ka tas ir Atskaņu hronikā minētais Remines pilskalns.
Remines pils (latīņu: castrum Remin) bija Vidzemes līvu pils, kas atradās pie sena kara lielceļa starp Sidgundas un Aizkraukles pilskalniem. Tā pieminēta Indriķa hronikā un vairākos citos 13. gadsimta dokumentos un Atskaņu hronikā. Visticamāk, ka Remines pils atradusies vai nu Plāteres, vai Vecužānu pilskalnā.
Remines pils pirmoreiz pieminēta Indriķa hronikas vēstījumā par 1206. gada notikumiem, kad katoļu priesteris Daniēls kristīja Daugavas līvus vispirms Lielvārdes, tad Sidgundas, Remines un Aizkraukles pilsnovados, pēc tam devās uz Turaidu un tālāk pie vendiem Cēsīs. Pēc Daugavas līvu zemju kristīšanas Remines pilsnovads nokļuva Rīgas bīskapijas teritorijā. Pēc Letijas dalīšanas līguma notikušajās zemes īpašumu pārdalēs 1211. un 1213. gadā starp bīskapu Albertu un Zobenbrāļu ordeni minēts, ka Alenes pilsnovadu bīskaps atdevis ordenim par diviem ciemiem Remines pilsnovada robežās (in terminis castri Remin).
Atskaņu hronikā aprakstīts, ka Remines (Remyn) pilī 1218. gadā pēc sirojuma uz Sāmsalu un Sakalu atpūtās ap 500 vīru liels lietuviešu karaspēks. Tur viņus esot sakāvis ap 400 vīru liels letu un līvu karaspēks 12 zobenbrāļu vadībā.
01.05.2020.g. Aderkašu pilskalns ir viegli atrodams, jo pie tā var piebraukt un tieši blakus Aderkašu kapiem ir zīme, kas norāda uz pilskalnu. Pilskalns atrodas aiz kapličas, kur šeit ir uzbūvēta ļoti šika. uz pašu pilskalnu no kapiem ir izveidotas takas un pat uzstādīti vairāki soliņi. Uzkāpšana pilskalnā nebūs viegla, bet arī daudz tur nav ko redzēt, kā vien lazdu biezokni. Kapos tante teica, ka kādreiz esot laidusies ar slēpēm no šī kalna.Nu tagad varbūt tur varētu uztaisīt interesantas pastaigu takas…?
Pilskalns virs tuvākās apkārtnes izceļas par 15-17 metriem (absolūtais augstums virs pieguļošās zemienes – ap 30 metriem), kalna garums ir ap 50 metriem, platums – 35 metri. Pilskalnu veidojot, ierīkotas trīs terases, kas vietām pāriet vaļņos, pastāvinātas paugura nogāzes, izrakts grāvis. Kultūrslānis intensīvāks ir austrumu pusē, tur saskatāms ļoti tumšu mītņu slānis, kas gan nav īpaši biezs. 1980.gadā izdevās atrast bezripas keramikas drūpošas lauskas. Tās nodotas Ogres Vēstures un mākslas muzejam. Jādomā, ka pilskalns attiecas uz vēlo dzelzs laikmetu Latvijas vēsturē (9.-12.gadsimts). Par to liecina arī Ozolēnu un Lejasspeltu senkapu atradumi. Pilskalna nelielie izmēri vedina domāt, ka tajā nav uzturējies liels skaits ļaužu.
Lai gan tālu no šī pilskalna nav Baltiņu velna klēpis, kas patiesībā ir seno Vidzemes zemgaļu senkapi.Tā kā šī pilskalna stāsts varētu būt vēl senāks…
26.04.2020.g. Vidrižu pilskalns- Kaniņu kalns, stipri atgādina Lielā vīra gultu -Ķoderu pilskalnu un arī Kastrānes pilskalnu, kuriem tieši tāpat garu morēnu pauguru pārrokot, galos uzmesti vaļņi. Šim gan nav tik lieli tie vaļņi, kā Ķoderu pilskalnam, bet pats pilskalns ir diezgan garš un augsts, ka no tā labi pārredzama visa apkārtne. Diemžēl tas ir stipri aizaudzis un nekopts. Vaļņus posta āpši. Lai tam tiktu klāt, arī ir jābrauc caur privātām teritorijām, bet īpašniekiem tas ne visai patīk…
26.04.2020.g. Šodien nolēmu apskatīties pilskalnus Rietumvidzemē, kas tuvāk manai mājvietai. Mandegas Stārastu(Skultes) pilskalnu vienreiz jau meklēju, bet tas bija vasarā, kad visapkārt bija zāļš un neko īsti nevarēja saprast. Šodien gan laipni saminieka pavadīts nogāju līdz pašam pilskalnam un sapratu, ka šeit tomēr neesmu bijis,jo pilskalns atrodas Aģes upes krastā uz kraujas. Zīmīgi! Patiesībā upe to ir nograuzusi tā, ka nekas dižs pāri nav palicis. Jāpiebilst, ka tālāk ir vēl viens pilskalnam līdzīgs veidojums un ar valni, ko izrakņājuši āpši. Un interesanti, ka blakus tam atradās vairāki akmens krāvumi, kas man atgādināja Vidzemes zemgaļu batariņus. Varbūt ka esmu pārāk sadomājies un tā ir kādreiz no lauka savākta un atvesta akmeņu kaudze, jo tālāk ir senas melorācijas notekas? Idejiski šeit esot dzīvojuši līvi un Aģes upe no jūras līdz šejienei esot bijusi kuģojama.Šis varētu būt pat vecākais līvu pilskalns Vidzemē…
Pastāv bažas, ka šis pilskalns var aiziet nebūtībā RailBaltic būvniecības dēļ…!
25.04.2020.g. Engures pilskalns, jeb tas pats Marijas Kalns Engurē, tiek uzskatīts par pilskalnu, lai gan kultūrslānis un nocietinājumu pazīmes tam nav fiksētas. Nav meklētas.Tas atrodas Rīgas jūras līča krastā Engurē pie Vecupes. Ārēji kalns neatstāj pilskalna iespaidu, drīzāk atgādina paaugstinātu kāpu no divām daļām, bet starp tām ir ar žogu norobežota ūdens ņemšanas vieta…
04.04.2020.g. Kocēnos pie Cimpēniem izstaigāju visapkārt un tā arī īsti nesapratu, kurš pakalns tur ir Cimpēnu pilskalns? Dazādās kartēs arī dažādi norādīts. Vienā kartē vienā pusē upei, bet citā otrā pusē. Sekojot norādījuma zīmei, uzdūros garai un šaurai kauprei, kas manuprāt nu nekādi nevarētu būt pilskalns.Tad jau pretī tai tūlīt otrā pusē stāvais kalns vairāk pēc pilskalna izskatās…
04.04.2020.g. Šodien paklaiņoju pa Vidzemi un apskatīju četrus pilskalnus, kas tuvāk Valmieras šosejai.Viens no tiem bija Riebiņu pilskalns pie Riebiņu ezera, kas vispār ir iespiests starp diviem ezeriem Ērgļu kalnos.Pilskalns atrodas nepilnus četrus kilometrus no Plāča, jeb Straupes pienotavas, pārbraucot pār Braslas tiltu un uz priekšu netālu pie Riebiņu ezera atpūtas vietas. Pilskalns sastāv no divām daļām un ir ļoti aizaudzis, bet vējš uz tā stipri sagāzis kokus. Būtu skaista vieta, ja to notīrītu no pameža un kritušajiem kokiem.
04.04.2020.g. Rubenē pie Vaidavas ezera stāvā krāstā atrodas Vaidavas pilskalns.Patiesībā nekādā kalnā nav jākāpj, ja tam piebrauc blakus.No šīs puses pilskalna plakums ir atdalīts ar vairākiem vaļņiem un man stipri atgādināja Lojas pilskalnu Murjāņos.Ezera puse gan ir ļoti stāva un diezgan augsta. Turpat blakus pilskalnam atrodas svētavots un arī bļodakmens, kuru gan es neieraudzīju…
28.03.2020.g. Pēc ļoti daudzu ārstu publiska ieteikuma, šodien nolēmu doties pie dabas un, nevienu netraucējot kā arī ievērojot distanci, nedaudz veikt fiziskas aktivitātes.Šoreiz Straupes pusē apstaigāju divus pilskalnus pie Braslas upes.
Pirmais bija Panūtes pilskalns, kas no ceļa nemaz nav redzams, bet saimnieki to rūpīgi kopj, pat aizsargājot pilskalna kokus no bebriem. Visi Straupes pilskalni ir arī kā pieturas vietas laivotājiem, par ko liecina zīmes no upes puses…:)
Pats interesanti, ka tieši šis pilskalns, lai gan no upes daļēji noskalots, ļoti atgādina pilskalnus zemgalē. Un man paveicās netālu atrast arī seno zemgaļu liecību-batariņu… 🙂
28.03.2020.g. Vējiņu pilskalns netālu no Straupes ir ļoti dīvains pilskalns, kas izskatās bedrains ar kaut kādiem pauguriem. patiesībā bedres ir kritenes, kurās tālāk aiz pilskalna ir izveidojušas alas, bet tajās pazemes ezeri. Es gan neriskēju alās līst..
Pats pilskalna plakums izskatās apaļš un atgādina lībiešu pilskalnu, bet spriežot pēc atradumiem, tie uz lībiešiem neattiecas. Varētu būt, ka šeit mituši arī Vidzemes zemgaļi, jo pavisam netālu no tā atrodas Batariņi…
Page 1 of 4
Šis darbs ir licencēts ar Creative Commons Attiecinājums-Dalīties līdzīgi 4.0 Starptautisko licenci.