Uz Pilskalnes Kazupurva kalnu, kas tautā saukts par Pilskalnu, kā uz iespējamo seno nocietinājumu 1968. gadā norādīja J.Graudonis, tomēr par īstu pilskalnu viņš to neatzina.
Bebrenes Ilzes pilskalns atrodas ap kilometru uz DA no Ilzes ezera – plašākā ielejā starp Bitenieku un bijušajām Mālnieku mājām. Pilskalna uzmērījums pagaidām nav veikts.
Par Pilskalnu sauktais kalns, kas atrodas Krigānu ezera D krastā, ap 400 m uz ZA no Bašu mājām, apkārtnē labi izdalās kā savrups ZR-DA virzienā orientēts, kokiem apaudzis ap 100 m garš un ap 70 līdz 80 m plats, 8 līdz 10 m augsts izcēlums, kam ir plakana virsma.
Rites Petruku Karātavu kalns jeb pilskalns atrodas pašā Rites pagasta D daļā pie bij. Petruku mājām. Ziņas par šo kalnu kā pilskalnu 1988. gadā sniedza A. Dinga, kam Petruki ir dzimtās mājas. Kalns ir ap 30 m augsts, norobežots reljefa izcēlums ar divām virsotnēm.
Kalna Biržu pilskalns atrodas Jēkabpils – Ilūkstes šosejas labajā pusē ap 200 m uz DA no Pilskalnu mājām. Pilskalnu pirmais 1926. gadā reģistrēja E.Brastiņš, kas to par īstu pilskalnu neatzina. 1941. gadā pilskalnā A.Štokmaņa vadībā, izdarīti zondējuma rakumi, kuros kultūrslānis netika konstatēts.
Gārsenes Kurmišku pilskalns, dēvēts par Nogrimušo pili, atrodas netālu no Lietuvas robežas – Lācupes jeb Dienvidsusējas labajā krastā, pretim Ozolkalnu māju vietai otrpus upei. Senvietas uzmērījums pagaidām nav veikts.
K. Levis of Menars savā pilskalnu apkopojumā norādījis pilskalnu “pie Meņķu muižas, 25 verstis no Jēkabpils, pie Ilūkstes ceļa”. E. Brastiņš šo vietu apmeklēja un atzina, ka “neviens pilskalns šai vietā nav atrodams”.
Par pilskalnu pie Asares Vārkavā jau iepriekš bija ienākušas nenoteiktas ziņas, kas sāka konkretizēties pēc publikācijas rajona avīzē 2002. gadā. Alise Jeruseviča zināja stāstīt, ka Vārkavā, pie Viļņu un Brūveru mājām, esot pilskalns, par kuru viņai stāstījusi vecāmāte. Arī citi apkārtnes ļaudis šo vietu zina kā pilskalnu.
Sērenes pilskalnu, kas atrodas ap 2 km attālumā no Daugavas pie Pilskalnu mājām, pirmais literatūrā minēja K. Levis of Menars, bet E. Brastiņš senvietu par īstu pilskalnu neatzina. Lietgalietis 1928. gadā izvirzīja hipotēzi, ka senā Sēlpils (castrum selonum) atradusies iepretim Aizkraukles vācu pilij, tātad netālu no Sērenes pilskalna.
K.Levis of Menārs savā pilskalnu apkopojumā norādīja, ka pilskalns ir “1 versti uz A no Seces pastorāta pie Sturman mājām”. E.Brastiņš šo vietu pārbaudīja un noskaidroja, ka pie Stūrmaņu mājām ir kāds kalns bez pilskalna pazīmēm, kuru sauc par Tašas kalnu.
Pilskalnes Strobuku pilskalns atrodas ap 300 m uz R no Strobuku mājām. Pilskalnu pirmais literatūrā 1882. gadā minēja A.Bīlenšteins. E.Brastiņš Strobuku pilskalnu par īstu pilskalnu neatzina. Izteikta doma, ka Strobuku pilskalns būtu uzskatāms par apmetni.
Pirmās ziņas par tā saukto Muldenieku Pilskalnu Pieminekļu valdē ienāca 1923. gadā, tomēr līdz pat mūsu dienām vieta nav uzmērīta. Tas atrodas ap 300 m uz DA no Dumpju (bij. Muldenieku) mājām.
Altene vairāk pazīstama kā viduslaiku mūra pils (14.-16. gs.), tomēr J.Graudoņa 1963.-1964.g. arheoloģiskie izrakumi pierādījuši, ka Altenes pils vietā pirms vācu mūra pils pastāvējis pilskalns ar koka pili.
Norādījumus, ka Naukšēnu tuvuma pie Rūjas upes ir kaut kas līdzīgs pilskalnam, deva skolotājs Lancmanis. Apkārtni pārmeklējot, te tiešām atradās kāda apcietināta vieta Naukšēnu muižas parkā, vienu klm. rietumos muižai, Rūjas kreisajā krastā. Apkārtnē šo pilskalnu sauc „Kabele”, bet ļaudis nezin kā šis nosaukums cēlies.
Maju vārdi Vīkšeji, Vīkšēni, Vīksnes v. tml. var modināt zināmu interesi senās reliģijas pētītājiem. Ir ziņas, ka par vīkšējiem saukti senie latviešu reliģisko ceremoniju vadītāji jeb priesteri. Šis vārds lietots vēl kristīgos laikos, tikai sagrozītā nozīmē „Draudzes Curatores” (sk. Rohkas – grām. Dieva kalpoš. Cerem. 1708.) Tādā kārtā Vecvīkšēni norādītu, ka šo māju robežās esošais apcietinājums ir vai nu kulta vieta, vai senā vīkšēja apcietinātā dzīves vieta.
„Lībiešu” pilskalns dažādos laikos vēsturiskajos dokumentos un tautas valodā ir dažādi saukts: „Ogļu kalns”, „Mazsalacas pilskalns”, „Skulberģu (Kolbergas) pilskalns” un „Skaņkalnes pilskalns”. „Lībiešu un Mazsalacas pilskalns” ir jaunāki – šī gadsimta nosaukumi, bet „Skulberģu (Kolbergas) pilskalns” ir senāks nosaukums, jo tas radies no tuvumā esošās muižas nosaukuma, kas arhīva materiālos pirmoreiz minēta jau 1487. gadā.
Apmeklējot uzmērošanas dēļ Dikļu pilskalnu pie Grebu mājām, tam ziem.-rietumos uzdūrāmies uz vēl kādu cilvēka rokām apdarinātu kalnu, sauktu par „Bļodas kalnu”. Pēdējais stāv tikai 50 m. no „Pilskalna” un atdalīts no viņa ar ieleju.
Vidzemes ziem.-rietumu stūris ir nabags pilskalniem. Tālu šķirti stāv viens no otra Ērģemes, Skaņkalnes un Dikļu apcietinātās vietas. Pat Burtniekos, kur visi ticēja pilskalna esamībai, tāds vēl nav atrasts, izņemot pileni dienvidgalā. Tas izskaidrojams ar šā apgabala mežaino raksturu agrākos gadu simteņos.
Page 6 of 13
Šis darbs ir licencēts ar Creative Commons Attiecinājums-Dalīties līdzīgi 4.0 Starptautisko licenci.