13.08.2018.g. Fridrikovas. Ostoņdesmit pyrmais. Par ceļu da Fridrikovys pilskolnam vaicojam rūbežsorgu birojā. Izaruoda, ka tys nav vīgls, skaidruošonā daleibu jam rūbežu sorguotuoji i vītejais zemnīks. Jis atbrauc ar lelu traktoru i stuosta, ruoda, dūd padūma. Pa teirumim i kryumim teikam da sātai, kur vacais saiminīks pa vosorom dzeivoj ar bitem i uobuļu suodu. Vēl kaids kilometrs kuojom pa latvāņu pļovom i mežu, tod puori teirumam i asm kluot. Pilskolns nalels, skaists, ar divom metala plāksnem, kur nazkod krīvu volūdā bejs nazkas raksteits. Cik saprotom – par pilskolna vaļsts aizsardzeibu. Kolna vydā atrokts pavysam pruovs akmins, par kuru Ivara vuordim varam saceit – tuorpa golva i vyss. Pilskolns nu treju pušu apjimts ar nalelu upeiti – Čaušicu. Pi mašynu myus gaida Jezups ar mada burku duovonai i stuosta par Fridrihshof muižu, ka bejuse pavysam natuoli, tagad palics tik akmiņa pogrobs.
