Sontaganas pilskalns Igaunijā

Viss… Ir piepildīts šīs vasaras (2015.g.) plāns un apmeklēts Sontaganas galvenais pilskalns – Mālinna. Var likties, ka tie pilskalni visi uz vienu šniti un ko gan tur TĀDU ieraudzīsi. Manā gadījumā tā tas nav – laikam iztēle pārāk attīstīta un pilskalni ir tā īstā vieta, kur aizbraukt un pārdomāt par to, kā lietas senatnē varētu būt notikušas. Un, jo vairāk vietu apmeklēts, jo lielākas iespējas analizēt un mēģināt saprast. Mālinna manu uzmanību piesaistīja ar akmens nožogojumiem, kas atrodas pilskalna apkārtnē. Kaut kādas asociācijas ar Lielbritāniju, Īriju utt. 🙂

Par kaujām Sontanagā Indriķa hronika vēsta:

“Kad pienāca tā Kunga dzimšanas svētki [25.decembris] un ziema pieņēmās bargumā, rīdzinieku vecākie apziņoja visu Līvzemi un Letiju un visas pilis pie Daugavas un Gaujas, lai visi ierodas un ir gatavi atmaksāt igauņu pagāntautām. Un vēsts par to sasniedza Pleskavu, kurai tobrīd ar mums bija miers, un mūsējiem palīgā ieradās milzīgs pulks krievu. Un ieradās zemes vecākie Rūsiņš un Kaupo, kā arī Ninnus un Dabrelis ar citiem [1211. janvāris] un virzījās rīdziniekiem un krustnešiem pa priekšu, un aiz tiem uz Metsepoli sekoja viss karaspēks. Saņēmuši ķīlniekus no līviem, kurus uzskatīja par neuzticamiem, viņi devās tālāk uz jūru un, iedami dienu un nakti pa taisno ceļu gar jūru, sasniedza pirmo novadu, kas saucas Sontagana. Kad ceļu sargi ieraudzīja karaspēku, viņi aizbēga, lai to paziņotu savējiem. Taču karaspēka ātrākie vīri iebruka ciemos reizē ar izlūkiem un atrada gandrīz visus viņu ciemos un mājās. Un karaspēks sadalījās pa visiem ceļiem un ciemiem, un viņi visās vietās nogalināja daudz tautas un vajāja tos kaimiņu novados, saņēma gūstā sievietes un bērnus un sapulcējās pie pils. Nākamajā un trešajā dienā viņi sirodami visu nopostīja un nodedzināja, ko vien atrada, un sagrāba zirgus un neskaitāmus lopus. Tur bija četri tūkstoši vēršu un govju, bez tam zirgi un citi lopi, un gūstekņi, kam nebija skaita. Daudzi pagāni, kas glābdamies aizbēga uz mežiem un uz jūras ledus, arī gāja bojā nosaldami. Ceturtajā dienā, ieņēmis un nodedzinājis trīs pilis, karaspēks sāka ar visu laupījumu vākties laukā no zemes, nesteidzīgi atkāpās un, sadalījis laupījumu savā starpā līdzīgās daļās, priecīgi atgriezās Līvzemē. Un visi teica to Kungu, kas viņiem bija dāvājis iespēju atmaksāt ienaidniekiem; un apklusa igauņu nievas, ar kādām viņi agrāk bija nievājuši līvus un letus viņu ļaužu moceklības dēļ.”

Pilskalns atrodas kādus ~46 km aiz Pērnavas (Ziemeļrietumu virzienā). Objekta koordinātas: 58.661350, 24.162978. Sākumā biju domājis, ka būs baigā purva taka, pa kuru būs jāiet 30 grādu svelmē, taču realitātē viss bija vieglāk. Lielākais ceļa posms no stāvlaukuma, kas aprīkots ar tualeti, ved caur zaļu aleju. Parast meža ceļš ar izpļautu zāli; tāpat izpļauts ceļš ved tālāka pa tīrumu. Igauņi vispār ir lieli malači un mums būtu ko pamācīties – ceļmalu izpļaušana ir viens no viņu lielajiem tikumiem.

Pilskalna apmeklējuma laikā gadījās arī viena no tām tikšanās reizēm, kurām gribas piešķirt mistikas plīvuru. 🙂 Braucot uz pilskalnu, pa ceļam apdzinām kādu vīru, kas it kā pastaigājās ar trim zirgiem. Atgriežoties no pilskalna, satikām viņu vēlreiz. Uzcienājām zirgus ar maizīti, vīru ar alu. Izrādījās, ka viņš no Tallinas pārcēlies uz laukiem un jau gadus divus ir tā kā pilskalna teritorijas uzturētājs, tā kā saimnieks. Kāds “labdaris” esot sabojājis viņa zirgu aploku un zirgi izbēguši. Esot uzrakstījis projektu, kas paredz senās apmetnes rekonstrukciju pilskalna teritorijā. Projekts jau esot daļēji apstiprināts. Pats esot kalējs un plānojot apmetnē ierīkot arī smēdi. Novēlējām veiksmi 🙂 Pēc pāris gadiem būs jābrauc skatīties, kas mainījies.