Šķietnieku Silavu kalns

Jutis Urtāns. ŠĶIETNIEKU SILAVU KALNS. Vai tur bija pilskalns?

Jau kopš 19. gs. vidus, kad baltvācu mācītāji sāka atrast un ieraudzīt senos pilskalnus, sākums pilskalnu atrašanā bija tautā saklausīti nostāsti un teikas, ka kādā kalnā reiz ir bijusi pils, kas nogrimusi. Tas bija pietiekošs pamats, lai vietu pārbaudītu un tiešām: parasti tur arī tika atklāts pilskalns. Līdzīgi pilskalnus meklēja un nereti arī atrada 1920-to gadu Ernesta Brastiņa vadītās pilskalnu apzināšanas ekspedīcijas. Folkloras izmantošana pilskalnu jaunatklāšanā ir turpinājusies un turpinās līdz pat mūsu dienām. Projekta „Latvijas pilskalnu teikas” ietvaros, vācot un apkopojot Latvijas pilskalnu teikas, dažkārt nākas uzdurties tādiem folkloras tekstiem, kas varētu liecināt par pilskalniem, kas mūsdienu Latvijas archaioloģijai nav zināmi. Agrāko folkloras tekstu īpatnība bieži ir tāda, ka ne teicējs, ne pierakstītājs nav uzskatījuši par vajadzīgu precīzāk aprakstīt vietu, par kuŗu teika tikusi stāstīta, jo teikas stāstīšanas un pierakstīšanas brīdī gan teicējam, gan pierakstītājam svarīgāks likās pats teikas teksts un ne vieta, par kuŗu teika stāstīta. Jo senāks teikas pieraksts, jo vairāk ir mainījusies teikā minētās vietas apkārtne, administrātīvā piederība, zīmīgie orientieŗi, apkārtējie ļaudis un māju saimnieki.

Vienas šādas vietas uzmeklēšana prasīja ilgāku laiku, tomēr atbilde, vai tur bijis pilskalns, tā arī nav gūta un, iespējams, tā arī nekad netiks gūta.

Jau tālajā 1889.gadā, kā tolaik bieži tika darīts, ar pseudonimu tika publicēta šāda zīmīga teika, kuŗā ir vairāki pilskalnu teikām raksturīgi motīvi (kalnā nogrimusī pils, caurums pils kalna vietā, drosminieks, kas nolaižas caurumā, bet pēc tam paliek mēms un nevar pastāstīt par redzēto, pils parādīšanās):

Greņču Ķuķu – Šķūtnieku saimnieka īpašumā, blakus Blīdenes robežai, atronās ar lieliem kokiem apaudzis stāvs kalns, kuŗu sauc par Silavu kalnu. Vecie stāsta, ka senatnē uz Silavu kalna stāvējusi grezna pils, kuŗa tapusi apburta un tā nogrimusi zemē. Kalna virsotnē atronas caurums. Šis caurums pa gadiem aizaugot arvienu cieti. Pa caurumu laistas pīles iekšā, kas pēcāk atradušās blakus esošajā upē. Arī drošsirdīgi cilvēki iesieti virvēs un laisti iekšā, bet izvelkot atraduši viņu vietās tikai salmu kūļus. Vēlāk dabūjis dzirdēt kāds dūšīgs skroderis no Ķuķu – Šķūtniekiem par tādu neticamu pārmaiņu, saņēmis drošu prātu, licis iesieties virvē un tad laidies pa melno caurumu iekšā. Pēc vairākām stundām to izvilkuši ārā. Bet nu vairs nebijusi pārmaiņa, skroderis atradies tāpat virvē iesiets, tik bijis ļoti bēdīgs. Vaicāts, ko gan tur apakšā redzējis, tas teicis, ka neesot brīv stāstīt, jo šim teikts, tikko stāstīšot, ko zemes apakšā redzējis, vai dzirdējis, tad tūliņ palikšot mēms. Un tiešām! To dabūjis kāds mācītājs dzirdēt, aicinājis skroderi pie sevis un bārgi pavēlējis viņam visu izstāstīt, ko Silavu kalna apakšā redzējis. Tiklīdz kā skroderis sācis mācītājam stāstīt, uz vietas palicis mēms. Mācītājs gan raudzījis skroderi no mēmuma atpestīt, bet visi pūliņi bijuši veltīgi.

Vecais Ķuķu – Šķūtnieks gājis katrā lielās piektas pusnaktī uz Silavu kalna. Viņš teicis, ka šinī pusnaktī greznā pils stāvējusi uz Silavu kalna virsas, tāpat kā senāk. Vecais redzējis brīnuma lietas, bet tikko pārnācis mājās, tad visu arī bija aizmirsis, tā ka daudz neko nav varējis pastāstīt (Dimdenis, 1889).

Šajā vietā sākas Ķuķa kalns, kas stiepjas līdz pat Šķietnieku mājām.Ķuķa kalns kopā ar Silavu kalnu garumā būs apmēram 07 km.Varētu iekārtot teciņu līdz tām mājām, bet šeit kādu lapenīti ar soliņiem, lai var redzēt, kādu plašumu aizņēmis reiz Silavu kalns…? Foto: Vigo Leitholds

Mēģinot lokālizēt teikā aprakstīto vietu, jo teika iepriekš nav bijusi piesaistīta kādam zināmam pilskalnam, sākotnēji samulsināja Grenču (muižas?, pagasta?) pieminējums teikas pieraksta pirmajā vārdā. Grenči, kā to norāda dažādas adresu grāmatas, ir kādreizējais Tukuma apriņķa pagasta centrs starp Zemīti un Irlavu, taču šo Grenču tuvumā nav ne Ķuķu, ne Šķūtnieku māju, nav zināms tāds Silavu kalns un pie Grenčiem nav arī lielākas upes, par kuŗu it kā liecinātu teikas teksts (Pa caurumu laistas pīles iekšā, kas pēcāk atradušās blakus esošajā upē.). Mulsināja arī piebilde, ka Silavu kalns atradies blakus Blīdenes robežai, bet šie Grenči noteikti nerobežo ar Blīdeni, lai arī vietai it kā vajadzētu atrasties pietiekoši attālu no Grenčiem (blakus […] robežai).

Projekta izstrādes gaitā tika uzietas vēl trīs 1930-tos gados pierakstītas plašākas teikas, liekas, par šo pašu vietu. Teikā pieminēto vietas orientieŗu kombinējums ļāva to arī lokālizēt un atlikt kartē. Šīs trīs teikas 1935. un 1937. gadā pierakstījuši skolēni.

Pie Grenču Šķietniekiem vienmēr kūpējuši zili dūmi, tāpēc tur atrodošais kalns nosaukts par „Zilavu kalnu”. Pašā kalna galā atradies liels caurums, par kuŗu ielaižot pīli tā iznākusi attālajā Bērzes upē ārā. Tomēr nekādas ejas nav varētas atrast. Stāsta, ka reiz kāds drošsirdīgs puisis licis sevi, iesietu virvē, laist caurumā. Laiduši arī, bet izvilkuši tikai salmu kūli. Puisis tā arī palicis pazudis.

Latviešu folkloras krātuve 17, 27684. Pierakstījis Ģedimīns Grotuss, Rīgas pils. 2. vsk. 5. kl. skoln., 1935. g.

Ķuķu kalns ir pie Zebrenes pagasta Šķietnieku mājām. Tur laikam ir nogrimusi veca pils. Šķietnieku vecajam tēva tēva tēvam, kad tas vedis naktī labību uz tirgu, labība tur vienmēr nopirkta un par to viņš dabūjis labu naudu, bet, kam viņš pārdevis, to neviens nezin vēl šo baltu dienu.

Latviešu folkloras krātuve 1596, 4205. Teicēja Līna Reinšmits, 36 g.v., Tukuma Bikstu „Popēnos”; pier. Asja Eņģelis, Tukuma Bikstu pamatskolas 5. klases skolniece, 1937.g.

Zebrenes pagastā pie Šķietnieku mājām atrodas Ķuķa kalns. Tur ir nogrimusi kāda veca pils. Pilskalnam pašā apakšā – piekājē tek Bērzes upe. Ja vecos laikos laista pa pilskalna caurumu – skursteni pīle iekšā, tad viņa dzīva un vesela izpeldējusi Bērzes upē. Šķietnieku saimnieks – vecais Polis vedis arvienu labību pārdot. Viņam arvienu iznācis naktī braukt garām Ķuķa kalnam, tur viņam visa labība nopirkta un labi samaksāts. Tā viņš darījis katru gadu un viņam iznākusi laba peļņa.

Bērzes upē bijis ļoti daudz vēžu. Tur gājuši vīri vēžot, bet vienu nakti pamukuši visi mājā. Pa Ķuķa kalnu staigājis viens ar spožu, spožu vējlukturi. Staigātāju viņi nav varējuši redzēt, bet staigātājs bijis ļoti mudīgs. Gājis tā živu, živu.

Viena sieva dzīvojusi netālu no Ķuķa kalna, viņa šuvusi kreklus kalna iemītniekiem. Viņai nav bijis brīv nevienam teikt, kam viņa kreklus šuj. Tā viņa šuvusi ilgus gadus un viņai gājis ļoti labi, jo viņai par kreklu šuvumu ļoti labi samaksāts. Viņa pašuvusi kreklus un nesusi katru reiz prom uz apakšzemes pili. Tur ir bijušas skaistas trepes un dziļumā iekšā dzelzs vārti. Visas istabas bijušas ļoti skaistas un greznas, ar zeltu un sudrabu izvilktas. Šuvēja aiznesusi kreklus un, dabūjusi maksu un jaunu darbu, gājusi atkal uz mājām. Pilij bijusi slepena ieeja, to zinājusi tikai viņa un nogrimušās pils iemītnieki. Viņas vīrs gan šuvēju visādi mēģinājis izrunāt, lai viņa pasaka, kur viņa kreklus nes un dabū tik daudz maksas. Šuvēja viņam nav teikusi, lai viņš dara, ko zin. Kādu reizi viņa atkal nesusi kreklus uz pili. Vīrs gājis viņai nopakaļis noskatīties, kur viņa sieva iet. Sieva vīru nav redzējusi un gājusi pilī iekšā. Vīrs visu to smalki noskatījies. Iegājis pilī un paņēmis vienu grāpeli un atkal klusu aizmucis prom. Šuvēja kreklus atdevusi un dabūjusi samaksu, pils iemītniece izlaidusi šuvēju pa durvīm un sacījusi: „Nu mūsu draudzībai beigas, tavs vīrs ir noskatījies un paņēmis manu tēva, tēva teļu dzirdamo grāpīti.” Tie bijuši viņu abu pēdējie vārdi un pēdējā sastapšanās. No tā laika no pils vairs nekas nav zināms. Šuvēja vairs kreklus nevarēja šūt un pārdot pilī. Caurums pilskalna augšā ir aizbiris un aizaudzis cieti. Tur ir tagad tikai redzams apaļš kalniņš. Uz viņa ir ļoti skaists. Augšā aug skaisti koki, kuŗi no senās pils nekā vairs nepauž, un lejā lokās Bērze. Tagad pa šo seno noslēpumu – Ķuķu kalnu gana lopus kā pa kuŗu katru kalnu.

Latviešu folkloras krātuve 1596, 4793. Teicējs P. Freimanis, 49 g.v., Tukuma Bikstu „Zvirgzdos”; pier. Irma Osis, Tukuma Bikstu pamatskolas 6.klases skolniece, 1937.g.

Tagad vairs nav īsti saprotams, vai kalns ir saukts par Silavu vai Zilavu kalnu, vai varbūt par Ķuķa kalnu, vai māju īstais nosaukums ir bijis Šķūtnieki, Šķietnieki vai Ķuķu – Šķūtnieki, tomēr vietas piesaiste vairs neradīja problēmas: šim kalnam būtu jāatrodas Bērzes upes malā pie Šķietnieku (Šķūtnieku) mājām kādreizējās Grenču muižas territorijā un ne sevišķi tālu no Upesmuižas.

Šī vieta 2009. gada nogales siltajā ziemā tika uzmeklēta un pārbaudīta. Mūsdienu aptaujātie ļaudis par agrākos laikos pierakstītajām teikām vairs neko nezināja. Tā kā tekstos kā iespējamā pilskalna orientieris norādītas Šķietnieku mājas, tad tika pārbaudīts Bērzes upes krasts starp arī mūsdienās pastāvošajiem Šķietniekiem un Rožkalniem. Te gar upes krastu starp abām mājām ir liels, jau agrākos laikos izrakts grants un smilts karjers, kuŗa vietā, spriežot pēc 1920-to gadu kartēm, ir bijis paliels, nepilnu kilometru gaŗš, norobežots kalns. Mūsdienās, tuvāk Šķietniekiem, ir palikusi vēl nenorakta, nepilnus desmit metrus augsta, skuju kokiem apaugusi, reljefā norobežota garena kaupres daļa, kas ir krauja pret Bērzes upi un gandrīz tik pat krauja pretējā pusē. Pārstaigājot šo kaupri, kas tiešām varētu būt bijusi izdevīga pilskalna ierīkošanai, nekādas pilskalna pazīmes tomēr netika konstatētas, vienīgi kaupres malā pret Bērzes upi bija pēdējā kaŗa ierakumi. Nav neiespējami, ka pie Zebrenes Šķietniekiem kādreiz tiešām ir atradies pilskalns, tomēr, ja tāds arī te būtu bijis, tad tas sen kā ir norakts un gājis bojā.

Kad teiku tekstu saprašanas rezultātā pati teiku vieta tiešām tika uzieta un pārbaudīta un kad varēja par šo vietu meklēt iepriekšējos pētnieku apsekojumu materiālus, izrādījās, ka šo vietu savā Zemgales pilskalnu grāmatā sadaļā Citas kā pilskalni reģistrētas vietas ir pieminējis E. Brastiņš. Viņš sākumā bez precīzākas atsauces dod tekstu vācu valodā, kas, šķiet, ņemts no kādas baltvācu publikācijas (Unter Grenzhof (Parochie Neuenburg) am Südufer der Berze, östlich vom Schkeetneek – Gesinde. Hier sind nur geringe Erderhebungen vorhanden, was auf eine Trojaburg deuten dürfte.*) un tad savu redzējumu: Gara smilšu kaupre saukta „Silavas kalns”. No kāda pilskalna ne vēsts (Brastiņš, 1926, 41). Šķiet, ka E. Brastiņš būs izmantojis kādu no baltvācu pētnieka Karla Levisa of Menara rakstiem (Iespējams: Löwis of Menar, 1913). Varētu būt, ka K. Leviss of Menars šo kalnu pats bija apmeklējis vai arī izmantojis kādas kalnu labi zinošas personas sniegtās ziņas.

Cik var spriest no Pieminekļu valdes un vēlāku laiku archīvu materiāliem, pēc E. Brastiņa neviens archaiologs šo vietu nav ne meklējis, ne tuvāk aprakstījis. Tagad jāpaļaujas tikai uz E. Brastiņa secinājumu, ka pilskalns te nav bijis, lai gan liekas, ka E. Brastiņam savukārt nebija zināmas tieši pilskalniem raksturīgās teikas par šo vietu, kas tagad ir zināmas un kas liktu šo vietu varbūt pārbaudīt pamatīgāk. Mūsdienās ne tikai centrālā un zīmīgākā, bet arī pārējā Silavu kalna lielākā daļa ir norakta, tāpēc nu vairs neviens šo vietu kā iespējamo pilskalnu pārbaudīt nevarēs.

*Pie Grenču muižas (Jaunpils draudze) Bērzes dienvidu krastā, uz austrumiem no Šķietnieku mājām. Te ir zemes izcēlums, kas kādreiz kalpojis kā Trojaburga.

• Brastiņš, 1926. – E. Brastiņš. Latvijas pilskalni. Zemgale un Augšzeme. Rīga, 1926.
• Dimdenis, 1889. – Dimdenis. Silavu kalns (Teika). Tēvijas Feļetons. 1889. Nr. 51.
• Löwis of Menar, 1913. – K.v Löwis of Menar. Trojaburgen. Jahrbuch der Vereinigung für Heimatkunde 1911 – 1912. Riga, 1913. S.83.-91.