Skaņkalnes pilskalns

Skaņkalnes jeb Kolbergas pilskalns, kura nosaukums «Lībju kalns» ir jaunāku laiku darinājums, atrodas blakus Mazsalacas pilsētai Skaņkalnes ciematā Salacas upes_ kreisajā krastā pie Lībiešu mājām. Pilskalnā ierīkota estrāde, tāpēc asfaltētā iela, kas tūlīt aiz tilta pār Salacas upi nogriežas no Mazsalacas—Staiceles lielceļa pa labi, gar Mazsalacas mežniecību labajā pusē un veco kapsētu kreisajā pusē, noved tieši pilskalna plakumā.

Pilskalns ierīkots dabiski izdevīgā vietā — krasta stūrī starp Salacu un tās pietekas gravu. Nocietinājuma neregulāri ovālo plakumu ietver trīs līdz piecus m augsts un 70 m garš valnis, kas seno dzīvesvietu norobežoja no apkārtnes. Plakums ir 70 m garš un 30 līdz 60 m plats.

Lai arī Skaņkalnes pilskalns senatnē ir bijis visai ievērojams nocietinājums, arheoloģiskie izrakumi, kas droši noskaidrotu tā datējumu, kalnā nav izdarīti. Pilskalna plakumu klāj kultūrslānis, kas stipri sapostīts jau pirms pirmā pasaules kara. Ir ziņas, ka tolaik un arī 20. gadu sākumā te bijuši ierīkoti sakņudārzi, kurus apstrādājot izlauzti akmeņu klājumi. Acīmredzot pēc šiem akmeņu klājumiem Mazsalacas aprakstītājs A. Melnalksnis kļūdaini secinājis, ka Skaņkalnes pilskalnā it kā vēl manāmas niecīgas drupu atliekas, un spriedis, ka tur stāvējusi vācu mūra pils. Dokumentos tomēr vācu pils Mazsalacā nav minēta. Varētu vienīgi būt, ka iekarotāji 13. gadsimtā kādu laiku mitinājušies senajā lībiešu nocietinājumā. Lai gan ir ziņas, ka pilskalnā atrastas «dažu senlietu sīkas drumslas», līdz muzejiem šie materiāli nav nonākuši. Pilskalna
uzmērītājs E. Brastiņš 1927. gadā izteica domu, ka, spriežot pēc nocietinājuma veida un pilskalna izskata, tas attiecināms uz vēlo dzelzs laikmetu (10.—12. gadsimts). Uzmērīšanas brīdī valnī bija redzamas vecas kartupeļu bedres un mantraču rakumi. No pieminekļa saglabāšanas viedokļa reljefa pārveidošanas darbi (mūsdienās uzbūvētā estrāde un iebraucamais ceļš, kas izrakts caur valni) ir līdzvērtīgi pieminekļa postīšanai. Pēc šīm būvēm liela daļa pilskalna kultūrslāņa ir gājusi zudumā.

Tā kā pilskalna izskats aicina to attiecināt uz vēlo dzelzs laikmetu, pieļaujams, ka senajā nocietinājumā kādu laiku raduši patvērumu vācu iekarotāji. Tādējādi arī varēja rasties Mazsalacas vāciskais nosaukums «Salisburg», kura galotne «burg» norāda uz nocietinājumu jeb pils esamību.

Netiešs norādījums, ka Skaņkalnes pilskalns attiecināms uz vēlo dzelzs laikmetu, ir šā perioda atradumi pašā Mazsalacā. Par Mazsalacā atrastajām senlietām — kapu piedevām — jau 18. gadsimta beigās rakstīja J. K. Broce. Ir ziņas, ka mūsu gadsimta sākumā, ceļot Mazsalacā tirgoņa Ores namu, konstatēti senkapi ar senlietām — ieročiem, nažiem, bronzas rotaslietām. Nams būvēts Salacas ielejas malā, skaistā vietā ar plašu skatu uz apkārtni, taisnā līnijā netālu no Skaņkalnes pilskalna. Ļoti iespējams, ka te bijuši vai varbūt pat vēl tagad saglabājušies J. K. Broces minētie senkapi.

Skaņkalnes pilskalna smilšakmens kraujā, kas vērsta pret Salacu, ir ala, kas tiek saukta par Upuralu. lespējams, ka tā bijusi pilskalna apdzīvotāju dievu pielūgšanas vieta, jo pie lībiešu pilskalniem kulta alas sastopamas visai bieži.

• J. Urtāns Ziemeļvidzemes pilskalni. – Rīga, 1991.