Sēlpils pilskalnā — tagad salā Pļaviņu HES ūdenskrātuvē —, kā liecina arheoloģiskie izrakumi (1963 — 1965, E.Šnore, A.Zariņa), ļaudis uzturējušies jau senākā akmens laikmeta beigu posmā — IX g.t.p.m.ē. Atrasti divi ar šo laiku datējami krama bultu uzgaļi, kas kopā ar atradumiem no Salaspils Laukskolas un vēl trijām vietām uzskatāmi par vissenākajām liecībām par cilvēku Latvijas teritorijā. Zem Sēlpils vācu mūra pils (13.gs. — 1704.g.) drūpām konstatēti baltu ciltīm raksturīgi atradumi, attiecināmi uz I g.t.p.m.ē. Sākot ar m.ē. I g.t. vidu, Sēlpilī konstatējams kultūrslānis ar sēļiem raksturīgiem atradumiem. Intensīvākā dzīve Sēlpilī norisinājās 10. — 12.gs., kad apdzīvots viss pilskalna plakums. Zem mūra pils drupām konstatētas arī šī laika pilskalna vaļņa paliekas. Tā tuvumā atsedza 5×5 m lielu dzīvojamo ēku un 3×3 m lielu saimniecības celtni. Sēlpili, kuru uzskatīja par sēļu galveno pili, krustnešu karaspēks apsēda 1208.gadā. Pārspēka spiesti, sēļi padevās, ļāvās kristīties un pilī ielaida krustnešus. Iespēams, ka tāpēc mūra pils pastāvēšanas sākumposmā pilskalnā pastāvēja arī sēļiem raksturīgā apbūve.
Pilskalna zemes veidojumu aksonometriskais zīmējums no ziemeļiem. M.Urtānes zīmējums.
- J. Urtāns Daugavas pilskalni. – Rīga, 1993.
Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 12. junijā 1924. g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Vienu kilometru rietumos Vec-Sēlpils muižai Daugavas kreisā krastā pie Zvejnieku mājam rēgojas mūra pils počas. Tās ordeņa laikos celtās pils atliekas. Vēsturnieki domā, ka Sēlpils pilsdrupas stāvot tai paša vietā, kur atradusies senā „castrum Selonum” pieminēta Indriķa kronikā (XI. 6.) Kronists šo pili min kā drošu patvērumu, tomēr sabiedrotais vācu-lībju un latvju karaspēks šo cietoksni ieņem 1208. g. Mieru slēdzot sēlpiliešiem tiek uzlikts par pienākumu atsacities no leišiem ar kuriem tie līdz tam laikam dzīvoja draudzībā. Pie Sēlpils, leišiem bija vienīgā vieta, kur viņu karaspēks bez grūtībām varēja pārbrist Daugavu, lai sirotu pa ordeņa zemēm. Šis braslis atrodas Daugavā 3 kilometrus augšpus Sēlpils pilskalna pie tagadējā Brodu ciema.
Apkārtnes plāns M. 1:100.000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Tomēr, pec sava izskata Sēlpils pilskalnam vairs nav nekādu pazīmju, kas liecinātu, ka šai vietā kādreiz patiesi būtu stāvējusi kāda vietējo iedzīvotāju pils. Mūra pili ceļot, jādomā, senie grāvji un uzbedumi gluži pārveidoti. Dobelē, Aizputē un Straupē vēl redzamas zem mūriem seno pilsvietu atliekas, turpretim Sēlpils pilskalnā pie labākās gribas nekas tamlīdzīgs nav novērojams. Vai tagadējā Sēlpils pilskalnā kādreiz stāvējusi senā „castrum Selonum”, vai kur citur, to noskaidros tikai archaioloģiski rakumi.
Sēlpils „Pilskalns” no ziemeļiem. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Domājamā Sēlpils pilsvieta ir 20 m. augsts radzes krasts. No Daugavas puses šis krasts ir stāvs kā siena un gluži neuzkāpjams. Austrumos viņš atdalīts no apkārtējiem laukiem ar platu raktu gravu. Dienvidus pusē, pret zvejnieku mājām, pilsvietai ir dabīgs klinšains kraujums.
Pilskalns uzrāda sajauktu mītņu kārtu, kura ir ļoti melna un satur dažādus dzīves atkritumus.
Drupas pasaules karā cietušas no ierakumiem. Kareivji attaisījuši vaļā arī kādu apakšzemes eju, kas sākas grāvī un ved uz pils iekšieni. Ieejas garums ap 30 metru un tā labi uzglabājusies.
Pilskalna apkārtne daudz senkapu (pie veciem kapiem). Tuvumā atrodas t. s. Kartavu kalns, kur teika stāsta, tikuši kārti tie ļaudis, kas nevarējuši uznest pilskalnā noteikto akmeņu skaitu pili ceļot. Iepretim Sēlpils pilskalnam, Daugavas pretējā krastā atrodas Oliņkalns — viens no plašākiem Latvijas pilskalniem.
- Brastiņš E., Latvijas pilskalni. Zemgale un Augšzeme. — Pieminekļu Valde: Rīga, 1926.
