Saldus pilskalns

E.Brastiņš par pilskalnu

Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 8. aug. 1923. g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Saldus pilskalna šķērsgriezums pa A-B; M. 1:1000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Kuldīgas apr. Saldus pag., vienu kilometru ziem.-austrumos Saldus pilsētai, mācītāja muižas laukos atrodas vieta dēvēta “Pilskalns”. Viņa stāv dažus simts soļus ziemeļos Saldus – Jelgavas lielceļam. Pilskalns guļ pļavu vidū kā iegarens savrūps kalns, kurš ar savu ziemeļgalu pieskaras Saldus ezeriņam.

Tuvāk pārlūkojot minēto vietu redzams, ka zemju darbiem apcietināts tikai iegarenā kalna dienvidus gals. Viņš atgriezts no pārējās 12 m. augstās kaupres ar 2 aizmilsušiem grāvjiem. Tādā kārtā radies 45 X 15 m liels iegareni apaļš plakums. Plakuma sāni un rakumi jau sen gadus kamēr stāv zem arkla un tāpēc pilskalna pirmatnējais veids pārāk nepilnīgi uzglabājies. Ieejas nav vairs vērojamas, bet grāvju vietas un uzbedums starp tām vēl kaut cik samanāms.

Apkārtnes plāns M. 1:100.000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Saldus pilskalns ir nesaudzīgi noarts. Jau 1866. g. A. Bīlenšteins to aprakstīdams atzīmēja caur ilggadīgu aršanu kalns zaudējis savu malu stāvumu. 1923. g. vasarā pār kalnu viļņoja mācītāja kviešu druva. Tomēr zvirgzdainā zeme vēl uzglabājusi sava pirmatnējā mītņu slāņa atliekas ap ceturtdaļu m. biezumā. Mītņu slānis satur oglītes un māla trauku drumstalas.

Saldus pilskalns no rietumiem. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

A. Bīlenšteins uzrakstījis par Saldus pilskalnu 1866. g. sekošu teiku: Saldus pilskalnā viņos laikos ganu puika reiz ganījis lopus, dziedādams: „Saldu ēdu, saldu dzēru Saldus kalna galiņā!” Bet, lūk, tā — ne domādams, ne gribēdams — viņš neviļot uzminējis īsto vārdu Saldus pils vietai un izglābis no apbūruma: — zeme atvērusies, kalni atkāpušies un nogrimusē Saldus ar piemīlīgo ieleju atkal pacēlusies saules gaismā. (Mag. XIV.)

No pilskalna apkārtnē esošām vietām 1253. g. senrakstā minēta “Salden”. Pilskalns lieluma ziņā ir pārāk niecīgs un domājams, ticis lietots aizvēstures laikos. Archaioloģiskā ziņā tas gluži neizpētīts.