E.Brastiņš par pilskalnu
„Zilais kalns” stāv 0,25 klm. ziemeļ-austrumos Piksteres muižai un pieder Jaunsaimniekiem Rozenbeģim un Bremžam. Pēc izskata šis pilskalns līdzīgs pārējiem, citiem šai apvidū esošiem pilskalniem, jo tas ir savrūps uzkalns noplacinātu virsu. Plakums augstāks par apkārtējiem laukiem 20 m. un lēzeni kumpjš.
Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 16. junijā 1924. g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
„Zila kalna” šķērsgriezums pa A-B; mērogs 1:1000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Kalnam ne visai stāvas malas, kāpēc 3 m. zemāk parplakumu visapkārt kalnmalā ierīkota terase. Nekādu uzbedumu un ieejas vietu nav.
Zeme sastāv no vieglas smilts. Kalns apaudzis jauktu mežu un krūmiem. Plakumā koki izretināti ierīkojot izpriecas vietu.
Mītņu kārta ap 1 m. bieza, satur sevī ogles un kaulus. Trauku gabaliņus neizdevās atrast. Pilskalna pakājē arot atrasts akmeņa cirvis kas esot nodots Jēkabpils muzejam.
Apkārtnes plāns M. 1:100.000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
No šā atraduma varētu vai domāt, ka „Zilam kalnam” būtu kāda sakarība ar akmens laikmetu, jo daudzos Latgales pilskalnos akmens cirvjus atrod arī pašā pilskalna plakuma.
Kalna ziemeļ-rietumu piekājē neliels akacis, domājams, rakts.
Zilais kalns labi uzglabājies neraugoties uz pasaules kara ierakumiem austrumu sānos. Kalna apkārtnē iekoptas mājas. No kalna redzams ari dienvidos stāvošais Piksteres ezers (3 km.)
Piksteres „Zilais kalns” no rietumiem. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Teika melš, ka kalnā kādreiz pils stāvējusi, kas diezin kāpēc nogrimusi. Ļaudis stāsta, kalnu esot zviedri sanesuši karalaikos.
Zilam kalnam 2 km. dienvidos ir Ciršu mājās, pie kurām esot pakalns ar senlietu atradumiem. Tāpat archaioloģiskus priekšmetus atrodot Norietu kalnā, kas dažus simts metrus rietumos Piksteres muižai.
Pilskalnu ļoti nepilnīgi reģisrējis v. Lovis. Citādu ziņu literatūrā nav.
Tomēr, šis pilskalns būtu ņemams vērā pie turpmākiem archaioloģiskiem pētījumiem, jo tas tāpat kā jau pirmāk aprakstītais „Sudrabkalns” pie Pormaliem, labāk uzglabājuši savu mītņu kārtu, nekā citi šā tipa pilskalni.
vestnesis.lv par pilskalnu
Dr. habil. philol., prof. Janīna Kursīte, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe:
Sēlijas sakrālā ainava un mūsu sapratne par to
Pēc referāta 2. Sēlijas kongresā Neretā 2001. gada 20. oktobrī
[..]Miervaldis Zvejnieks (1944. g. Zilkalnē dzimis, dzīvo Sunākstes pag. Mazjāņos) stāsta, ka Zilais kalns ir sens pilskalns.
Īpatnējs ir Zilā kalna otrs nosaukums — Piksteres kalns. Jau tīri skaniski šis nosaukums neliekas baltiskas cilmes. Kā izpētījusi valodniece Maija Poiša, Sēlijā ļoti blīvi pārklājušies baltiskas un somugriskas cilmes vietvārdi. Pašlaik gribētu piedāvāt divas hipotēzes: ‘Pikstere’ varētu būt no ‘pikk’ (igauņu un lībiešu valodā — ‘garš’) — tātad burtiski ‘garais kalns’. Otra versija — no igauņu ‘pikne’ (ģenitīva locījumā ‘pikse’ — zibens). Šķiet, ka drīzāk varētu būt otrais variants, jo tuvumā Piksteres kalnam ir Sperjāņa kalns, un apkaimē daudz nostāstu par īpašām uguns vietām jeb uguns ceļiem, kur bieži spēris pērkons. Par Sperjāņu kalnu jau minētā Inta Vaivade no Sunākstes stāsta, ka tam esot īpašs starojums. Iespējams, senatnē šajos kalnos notikusi Pērkoņa dievības pielūgsme un uguns iekuršana ar pērkoņa saspertu ozolu šķilām. Folkloras krātuvē saglabājusies Sēlpilī 1928. gadā pierakstīta teika par Piksteres muižas rijām un kādu kalnu, ko saucot par spriksta kalnu, jo tur pusnaktī rādījušies spīdoši kamoli. Vai Spriksta kalns domāts Zilais kalns vai kāds cits, šodien diez vai ir noskaidrojams (varbūt vietējiem iedzīvotājiem ir kādas papildu ziņas?). Vārds ‘spriksta’ nozīmē ‘kvēlojoši pelni, slēpta uguns’, kas arī dod papildu norādi uz Zilā un Sperjāņa kalna saistību ar kādiem uguns rituāliem.
Plašākā nozīmē Piksteres jeb Zilajam kalnam — tāpat kā citiem Zilajiem kalniem Latvijā — ir sakars ar nomirstošajām un atdzimstošajām jeb sezonas dievībām. Latviešu pagāniskajā apziņā tāda dievība bija Jānis. Vasaras saulgriežu rituāli senatnē noritēja īpašās svētbirzīs (tai skaitā arī uzkalnos un kalnos), kur nedrīkstēja kokus cirst. Jaunākos laikos, kad saglabājās neskaidras atmiņas par šo svētku sakaru ar saules ritējumu pie debesīm, ar saules noiešanu debesu kalna apakšā un tam sekojošu atdzimšanu, teikās zem kalna atrodas vairs ne Jānis, ne Saule, ne Saules meitas, bet milži, raganas, kungs, pat hercogs. Tā kādā teikā stāstīts, ka Zilkalnes pagastā dzīvojis bagāts hercogs, kas gribējis aiz sevis atstāt nemirstīgu piemiņu. Licis kalpiem, lai tad, kad nomirs, iezārko viņu zelta zārkā, aprok ar cepurēm un samet uz kapa lielu kalnu, kas tad arī esot Zilais kalns. Te redzams, kā Saules dievības jaunāku laiku teikās pārvēršas par cilvēkiem, taču Saules kulta atmiņas, kaut netiešā veidā — nostāstā par zelta zārku — saglabājušās. Par spīti urbanizācijai un ar to saistītai nesakralizētās domāšanas un pasaules uztveres dominēšanai. Dažādos veidos atkārtojas nostāsti par to, ka Piksteres Zilais kalns ir mākslīgi uzbērts — vai nu zviedru karavīri to sanesuši ar cepurēm, vai barona laikos zemnieki, bet arī ar cepurēm. Aina Rizga (dz. 1936) no Sunākstes domā, ka Zilais kalns ir mākslīgi uzbērts, jo blakus kalnam ir grava, no kurienes tad varētu būt zeme nesta. Vispār vērojamas zināmas tipoloģiskas līdzības ar Mezopotāmijas zikurātiem, kurus uzlūkoja par dievu kalniem. Piksteres ezera krastu sauc par ‘kapenēm’. Pēc vietējiem nostāstiem tur glabājoties kāda kapuplāksne, it kā no senlatviešu laikiem (Zilkalnes Mazjāņos Miervaldis Zvejnieks, dz. 1944), bet to nedrīkstot atrakt.
[..]
Added by
