Pekas kalns

J.Urtāns par pilskalnu

Pekas kalns atrodams, ja, braucot pa Valmieras—Cēsu šoseju, piecus kilometrus aiz Valmieras pilsētas robežas, 200 m pirms Miegupes tilta nogriežas no šosejas pa labi pa meža ceļu, kas pagriežas ziemeļu—ziemeļaustrumu virzienā. Dodoties pa meža ceļu, pēc viena kilometra kreisajā pusē mežs izbeidzas. Šajā vietā ir meža ceļu krustojums, no kura apmēram 300 m uz austrumiem atrodas Eniņu mājas. Krustojumā jānogriežas pa kreisi pa meža ceļu, kas sākumā ved gar lauka malu, tad ieiet mežā. Pekas kalns atrodas kokos un krūmos 400 m attālumā no meža ceļu krustojuma. Uz pilskalnu var nokļūt arī tieši no šosejas, nogriežoties uz Eniņu mājām un no tām ejot līdz minētajam krustojumam.

Pilskalns ierīkots austrumu—rietumu virzienā orientētas kaupres rietumu galā, kur tā robežojas ar Gaujas vecupi. Šeit, tāpat kā ziemeļu pusē, kur pakājē ir muklājs, kalns ir apmēram desmit metrus augsts, stāvām malām. Dienvidu pusē gar kalna pakāji redzams līdz diviem metriem dziļš, šķiet, mākslīgi rakts grāvis, kas arī šo kalna pusi padarījis visai stāvu un nepieejamu. No austrumu puses kalns atdalīts ar kaupres pārrakumu, no kura izsviestās zemes uzbērtas apmēram vienu metru augstā uzbedumā pilskalna plakuma austrumu malā. Pārrakuma dziļums, skaitot no vaļņa augšmalas, — astoņi metri. Agrākos laikos Pekas kalna virsma arta, tāpēc iespējams, ka kalns bijis augstāks, bet laika gaitā noarts. Noapaļoti trapecveidīgais pilskalna plakums ir 70 m garš un 35 m plats.

Aiz pārrakuma uz austrumiem no pilskalna atradusies nocietināta priekšpils. Par to liecina vēl otrs kaupres pārrakums, kas ir trīs metrus plats. Tādējādi norobežotās pnekspils izlīdzinātais plakums ir 70 m garš un 30 m plats, bet šā kalna augstums ir no 6 līdz 8 metriem.

Reti kādam Latvijas pilskalnam ir veltīta tik liela vēsturnieku uzmanība kā Pekas kalnam. Šo arheoloģijas pieminekli ap 1887. gadu uzgāja V. D. Balodis, un, tā kā Kalnemņu ciemata robežas senāk bija atradušās Bebru mājas, tad V. D. Balodis pieņēma, ka Pekas kalnā bijusi Indriķa Livonijas hronikā biezi minēta Beverīnas pils. Pēc tam kad 1897. gadā V. D. Balodis savus apsvērumus publicēja žurnālā «Austrums», izvērsās dirkusija par to, kur tad īsti meklējama Beverīnas pils vieta. 1895. gada V. D. Balodis Pekas kalnā izdarīja arheoloģiskos pētījumus, kurus 1909. g-da turpināja viņa dēls F. Balodis. Tēva izrakumu rezultātus F.Balodis publicēja 1910. gadā savā grāmatā par latviešu cilšu vēsturi 9.—13. gadsimtā. Šeit sniegts arī pirmais Pekas kalna apraksts. F. Baloža grāmata par Pekas kalna izrakumu rezultātiem, kur apkopoti kā V. D. Baloža, tā arī paša F. Baloža izrakumu materiāli, iznāca Maskavā 1911. gadā.

F. Balodis atzīmēja, ka Pekas kalna pilskalnam bijusi ne tikai priekšpils, bet arī divi mazāki nocietinājumi lopu iedzīšanai ienaidnieka uzbrukuma laikā. Otrreizējie izrakumi tomēr šo hipotēzi neapstiprināja. Uz pilskalna vaļņa deviņus soļus no malas atradās palisāde. Vēlāk konstatēts, ka bijušas divu palisādu rindas, kas iekšpusē apliktas ar biezu akmeņu kārtu. Pekas kalna kultūrslānī labi saglabājušās koka paliekas. Vairākas būves bijušas novietotas pilskalna plakuma galā pie vaļņa. Atrastas kādas 5,25 m garas un 3,08 m platas ēkas paliekas. Eka celta no neaptēstiem, 16 cm resniem egļu baļķiem. Guļkoki stūros bijuši sakaķēti ar iecirtumu apmēram V4baļķa resnumā. Atklātajā celtnē konstatēts labi saglabājies māla klons ar diviem pavardiem un durvju vieta. Šīs ēkas tuvumā atraktas kādas diametrā 2,4 m lielas celtnes paliekas un pie tās liela ugunskura vieta. F. Balodis uzskatīja, ka atsegtas ir slieteņa paliekas. Vēl kāda cita ēka bijusi pa daļai celta no akmeņiem, par saistvielu izmantojot mālu. Izrakumu vadītājs domāja, ka tā bijusi pilskalna galvenā celtne.

Izrakumos iegūtas vairākas senlietas: māla trauku lauskas un dzīvnieku kauli, kā arī ieroči, naži, vairāki makšķerāķi un citas lietas. Pēc F. Baloža domām visas izrakumos atsegtās celtnes un iegūtās senlietas lielākoties attiecas uz 9.—12. gadsimtu, bet atrastie veclaicīgie ķieģeļi, kaļķi un jumta kārniņi, kā arī četrstūrainie krāsns podiņi liecina, ka ļaudis Pekas kalnā dzīvojuši arī vēlākos gadsimtos. Izrakumos iegūtās senlietas glabājas Maskavā, Valsts vēstures muzejā. Izrakumi Pekas kalnā bija pirmie plašākie, tā laika zinātnes līmenim atbilstošie arheoloģiskie pētījumi senlatviešu pilskalnā, kas apgāza vēl toreiz pa daļai valdošo uzskatu, ka pilskalni izmantoti tikai kā kara laika paslēptuves, bet miera laikā tie nav tikuši apdzīvoti.

F. Balodis arī vēlākos laikos stingri turējās pie pārliecības, ka Pekas kalnā bijusi Beverīna. Par to uzskatāmi liecina F. Baloža un E. Brastiņa polemika. E. Brastiņš centās Beverīnu lokalizēt Raunas Tanīsa kalnā. 1927. gadā viņš publicēja grāmatu «Beverīnas pilsvieta», uz ko F. Balodis atbildēja ar rakstu «Raunas Tanīsa kalns». 1928. gadā sekoja E. Brastiņa raksts «Pekas kalns vai Tanīsa kalns» ar F. Baloža atbildi rakstā «Ne Tanīsa kalns, bet Pekas kalns!». Šķēpi, šoreiz polemiskie, par to, ir vai nav Pekas kalns Beverīna, tika lauzti arī vēlākajos gados.

Līdz izrakumiem Raunas Tanīskalnā 1927. gadā Pekas kalna izrakumi bija visplašākie pilskalna pētījumi Latvijā, tāpēc V. Lamstera Pekas kalna rekonstrukcijas tika ievietotas tā laika vēstures mācību grāmatās, tika izdoti īpaši uzskates līdzekļi, kuru pamatā bija Pekas kalna izrakumu rezultāti.

Mūsdienās V. D. Baloža un F. Baloža hipotēzi par Pekas kalnu kā Beverīnu vēsturnieki diezgan vienprātīgi noraida. Pēc E. Brastiņa apstrīdamām domām Pekas kalnā bijusi Autīnes soģa Valdemāra dzīvesvieta, par ko it kā liecinot tuvējo Valmieriņu māju nosaukums.

Pilskalnam atbilstošās kapenes bijušas pie Beitu mājām Cēsu—Valmieras dzelzceļa malā, kur izrakumos konstatēti 11.—13. gadsimta latgaļu kapi. Pie Miegupes tilta Dānieļu māju tuvumā bijis vēl kāds Kapu kalns. Tajā atradušies vairāki krustakmeņi, pie kuriem vēl pagājušā gadsimta beigās nesti ziedojumi. Mūsu gadsimta 60. gados šis Kapu kalns līdz ar visiem krustakmeņiem norakts grantī.

J. Urtāns Ziemeļvidzemes pilskalni. – Rīga, 1991.

E.Brastiņš par pilskalnu

Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 30. jūnijā 1927. g.

Kalneniņu “Pilskalna” šķērsgriezums pa A-B; mērogs 1:1000

Šo pilskalnu, sauktu „Pekas kalns” ap 1887. gadu uzgājis Valmieras draudzes skolotājs V. D. Balodis Kauguru pag. Kalneniņu māju zemē. Pekas kalns stāv 6 klm. dienvidos Valmierai Gaujas kreisā pusē.

Par atrasto pilskalnu V. D. Balodis “Austrumā” 1895. g. izteicis domu, ka te atradusies senā Beverīnas pils. Dr. A. Bīlenšteins savā laikā šo domu atzina par maldīgu un turēja šo pilskalnu par senās Autīnes jeb (Antīnes) pilsvietu ja vien Valmierā nebūtu kāds cits pilskalns. Valmierā patiesi nekāda senču pilskalna neizdevās konstatēt, tā kā Bīlenšteina hipotēzei tas runā par labu.

Apkārtnes plāns M. 1:75.000

1909. g. Kalneniņu Pekas kalnā plašus izrakumus izdarīja Baloža dēls, tag. profesors Fr. Balodis un rezultātus publicēja XV Krievijas archaiol. kongresa org. kom. materiālu krājumā 1911. g. Turpat viņš plašāki pamatodams pierāda Beverīnas atrašanos Pekas kalnā. Pret to saceļas P. Abuls rakstā „Kur atradās Beverīna” un vēlāk arī E. Brastiņš („Pekas kalns vai Tanīsa kalns” Izgl. Min. mēnešr. 1928 g. Ņr. 1.)

Šis pilskalns, kam dāvāta sevišķa vesturnieku vērība, paceļas 10 m. par vecam Gaujas attekām, kas tam rietumu pakājē. Kalna sāni 8 m. augsti, samērā krauji. Rietumos kalns atdalīts no pārējā kalnāja ar grāvi un 1m. augstu uzbedumu. Gar uzbeduma ziemeļgalu redzama ieejas vieta.

Kalneniņu “Pekas kalns” no dienvidiem

Plakums 35 m. plats, ap 70 m. garš, nepareiza četrstūra veidā un gluži līdzens un tanī ierīkots izpriecu laukums. Plakums senāk arts, bet tagad atmatā. Mītņu kārta, kā to rādīja Fr. Baloža izrakumi, labi uzglabājusi
koka celtņu atliekas. Visapkārt plakumam, 10 soļu no malas bijusi vairākkārtīga stāvkoku sēta. Bez jaunā dzelzslaikmeta ieročiem un rotas lietām, izrakti arī 8 veclaicīgi ķieģeļi, 2 dakstiņi, kaļķi (uzbeduma galā), vairums četrstūrainu trauku atlieku (krāsns podi?), u. c. jaunāku laiku priekšmeti. Salīdzinot ar tikpat plašiem Raunas Tanīsa kalna izrakumiem 1927. g., Pekas kalna inventārs samērā nabadzīgs.

Tuvējās Valmieriņu mājas itkā norāda uz senā Antīnes vogta Valdemāra dzīves vietu, jo Valmieras apkārtnē cita pilskalna nav.

Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 4. sējums Vidzeme.. — Rīga, 1930.

historia.lv par pilskalnu

Pekas kalna pilskalns novietots iegarenas, no Gaujas III virspalu terases izvirzītas, A-R virzienā gulošas kaupres rietumu daļā.

Pekas kalns. Skats no DA. Redzams plakuma A gals un pilskalnu no priekšpils atdalošais pārrakums. 2012.g. aprīlis. V.Grīviņa foto.

No ziemeļiem un rietumiem apmēram 10 m augsto kalnu aizsargā muklainas vecupes, dienvidos netālu plūst Gauja. Austrumos pilskalnam pieguļ priekšpils, kuru no kalna atdala apm. 5 m plats grāvis ar apm. 1 m augstu uzbedumu. Kopā ar uzbedumu grāvja dziļums – 8 m. Daļēji aizmilzis, bet joprojām apm. 1,5 m dziļš grāvis manāms arī kalna dienvidu piekājē, kurai tagad cieši klāt pieaudzis mežs. Pilskalna plakums, kas senāk arts, ir noapaļotas formas neregulārs četrstūris (70x35m). Ieejas vieta pilskalnā atradusies tā ZA sāna galā – arī tagad pa to augšā kalnā ved taciņa. No plašākās krasta terases ar 3 m platu grāvi atdalītās priekšpils ovālais plakums izmēros līdzīgs pilskalnam – 70x30m. Priekšpils malas stāvinātas, apm. 6 līdz 8 m augstas. Garām pilskalnam no Kalneniņu puses, gar Ķeišu lauka malu un tālāk līdz Gaujai ved meža ceļš.

Ziņas

Pekas kalnu ap 1887.g. atklāja Valmieras skolotājs un viens no pirmajiem latviešu novadpētniekiem Voldemārs Dāvids Balodis. 1895.g. viņš, kopā ar savu dēlu Franci Balodi, pilskalnā izdarīja nelielus izrakumus – pētnieki tajos atsedza kādas guļbūves pamatus. Drīz pēc tam V.D.Balodis izvirzīja hipotēzi, ka Pekas kalnā atradusies leģendārā Beverīnas pils. Tam nepiekrita un kā V.D.Baloža galvenais oponents uzstājās baltvācu mācītājs, etnogrāfs un vēsturnieks A.Bīlenšteins. Viņš uzskatīja, ka Pekas kalnā, ja vien senlatviešu pilsvieta nav konstatējama Valmierā, atradusies cita Indriķa hronikā minēta pils – Autīne.

V.D.Baloža zīmētais Pekas kalna pilskalna un apkārtnes plāns (pēc Balodis 1911). V.D.Balodis un vēlāk arī F.Balodis uzskatīja, ka pilskalna iemītnieki patvēruma vajadzībām izmantojuši ne tikai nocietināto priekšpili, bet arī nenocietinātās, pilskalnam blakus esošo Gaujas vecupju norobežotās pussalas. Tomēr 1909.g. veiktajos pārbaudes izrakumos F.Balodim šajās vietās nekādas apdzīvotības pēdas uziet neizdevās.

Plašākus un zinātniski dokumentētus izrakumus pilskalnā 1909.g. turpināja F.Balodis, tobrīd Maskavas arheoloģijas institūta students. Atsedzot mītņu un nocietinājumu paliekas, kā arī konstatējot biezu kultūrslāni, F.Balodis pierādīja, ka pilskalns ticis ilgstoši apdzīvots, tādējādi apgāžot daudzu baltvācu vēsturnieku, īpaši Astafa fon Tranzē, tolaik nereti izteiktos kultūrtrēģeriskos apgalvojumus, ka latviešu senču pilskalni bijuši tikai īslaicīgas patvēruma vietas un tajos pastāvīgi nav dzīvojušas karadraudzes, resp. – latviešiem nav bijusi sociāli strukturēta sabiedrība, vietējās ciltis atradušās uz zemas attīstības pakāpes un to pēctečiem jābūt pateicīgiem vācu krustnešiem par kultūras atnešanu. F.Balodis turpināja uzturēt un tālāk attīstīja sava tēva domas par Pekas kalnu kā Beverīnas pilsvietu. Daļēji, svārstoties starp Raunas Tanīsa kalnu, F.Baloža Beverīnas novietojumu Pekas kalnā atbalstīja A.Švābe. Citi 20.gs. sākuma un neatkarīgās Latvijas valsts laika vēsturnieki, tostarp T.Dēbners, P.Abuls, E.Brastiņš, u.c. Baložu hipotēzei nepiekrita, izvirzot savas versijas par Beverīnas atrašanās vietu. Diskusijas turpinās joprojām.

Pekas kalns no dienvidiem. 20.gs. sākuma uzņēmums. Publicēts žurnāla “Nedēļa” 1924.g. 21. numurā, 11.lpp. Autors nezināms.

1927.g. 30.jūnijā Vidzemes pilskalnu apsekošanas ekspedīcijas ietvaros Pekas kalnu uzmērīja E.Brastiņš.

1933. g. Pekas kalnu apmeklēja Pieminekļu valdes darbiniece E. Šnore. Viņa pārbaudīja pilskalna stāvokli un to fotografēja. Šajā pašā gadā, izmantojot F.Baloža izrakumu materiālus, V.Lamsters izgatavoja Pekas kalna pilskalna maketu.

1939. g. vēsturnieks A.Karnups rakstīja, ka pie Pekas kalna, tāpat kā pie citiem Latvijas pilskalniem, vēl konstatējami senie ceļi.

1948.g. 12. jūlijā Pekas kalna stāvokli pārbaudīja Valsts vēstures muzeja darbinieks K. Rozītis, kurš apzināja un aprakstīja E. Brastiņa 1927. gadā neuzmēroto priekšpili.

2015.g. 22. augustā arheologa Mārča Kalniņa vadībā pilskalns digitāli uzmērīts. Iegūtie dati publicēti historia.lv kā šī apraksta pielikums.

Izrakumi

1895

V.D.Baloža 1895.g. veikto, salīdzinoši nelielo izrakumu īsu aprakstu F.Balodis sniedz savu 1909.g. pētījumu atskaitē: “Pēc racēju stāstītā, 9 soļus no uzkalna malas atrada palisādes žoga paliekas. Kalna pašā augstākajā daļā, iepretī priekšējam nocietinājumam, gulēja satrūdējuši un pārogļojušies baļķi, dēļi un māla trauku lauskas. Otrā pakalna galā atrada lielu akmeņu kaudzi un apdegušus baļķus, kuru vidū atradās neliels rokas dzirnakmens. Kalna vidū racēji uzdūrās uz retiem, nelieliem akmeņiem.”

V.D.Balodis un F.Balodis pie 1895.g. izrakumos Pekas kalna plakumā atsegtas guļbūves apakšējo vainagu stūra. Fotogrāfijas autors, iespējams, ir V.D.Baloža draugs, Valmieras fotogrāfs Juris Vītols (1869-1944).

Šķiet, 1895.g. izrakumu materiāli un iegūtās senlietas visas zudušas. Iespējams, vienīgā palikusī liecība ir izrakumu laikā uzņemta fotogrāfija, kurā pie pilskalna plakumā atsegtas guļbūves stūra redzami abi Baloži – tēvs ar tolaik 13 gadus veco dēlu Franci.

1909

Turpinot iepriekšējā, 1908.g., uzsākto dzimtā novada senvietu izpēti, F.Balodis arī 1909.g. no Maskavas imperatoriskās arheoloģijas biedrības saņem apstiprinājumu komandējumam uz Vidzemi. Šoreiz jaunā arheologa galvenais mērķis – izdarīt plašākus izrakumus Kauguru Kalneniņu zemē guļošajā Pekas kalnā un rast pierādījumus, ka tur atradusies Beverīnas pils.

7 dienu ilgos izrakumos, strādājot no 15. līdz 23. maijam, F.Balodis izpēta vairākus izrakumu laukumus. Lielākā uzmanība tiek pievērsta nocietinājumiem kā arī plakuma austrumu un rietumu galos 1895.g. uzieto celtņu vietu plašākai izpētei. F.Balodis konstatē, ka kalns no trim pusēm – Z, D un A – bijis nocietināts ar vaļņiem. Z un D valnis turklāt bijis divkāršs. Visapkārt pa perimetru pilskalna vaļņu aizsardzību pastiprināja stāvkoku sēta – palisāde, kuras iekšpuse vēl nostiprināta ar blīvu akmeņu krāvumu. Izrakumos atrada vairākas labi saglabājušos nodegušu guļbūvju paliekas (vienas celtnes izmēri bijuši 5,25×3,08m) un slieteņa vieta. Ēkas celtas no egles baļķiem, kas, iespējams, apmesti ar mālu. Ēkām bijis māla klons un tās apsildītas ar pavardiem. Apakšējos slāņos iegūtās senlietas (māla trauku lauskas, dzīvnieku kaulus, ieročus, nažus, makšķerāķus, u.c.) F.Balodis attiecināja uz 9.-12.gs., bet augšējo slāni uz 13.-14.gs. Pamatojoties uz izrakumos uzieto, ar māla-kaļķu javu saistīto mūra fragmentu, F.Balodis pārsteidzīgi izteica apgalvojumus, ka latviešu senči vēl pirms vācu amatnieku ierašanās pratuši mūrēt. Nodegušo celtņu paliekas un vēlā dzelzs laikmeta senlietas, pēc F.Baloža domām, bija gana pārliecinošs pierādījums, ka Pekas kalnā patiešām atradusies Beverīnas pils, kuru, kā vēstī Indriķa hronika, 1216.g. nodedzināja krievu meslu vācēji (IH, XX:5).

Avoti un literatūra

Balodis, V.D., 1911. Valmiera. Vēsturisks apcerējums. Ar kartēm, skatiem un Valmieras privilēģijām. Valmiera: Treijs.

Indriķa hronika, 1993. Ā. Feldhūna tulkojums, Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. Rīga: Zinātne.

Urtāns, J., 1991. Arheoloģijas pieminekļi Valmieras rajonā. Rīga: Avots. 19.-20.lpp.

Vilcāne, A., 2010. Franča Baloža devums seno latgaļu izpētē. Arheoloģija un etnogrāfija. 24. laidiens. Rīga: Zinātne. 77.lpp.

Баллод, Ф.В. Отчет о командировке в Прибалтиский край летом 1909 года. (Беверинские раскопки). Труды Московск. предварит. комитета по устройству XV Археологическ. сьезда, М., 1911.

LNVM, AN, PV arhīvs, Kauguru pagasta mape (nr. 216).

VKPAI PDC ANA, Kauguru pagasta mape.

Nostāstu vieta: kalns

20.gs. sākumā arheologs Francis Balodis par Pekas kalnu pierakstījis vairākas teikas (sk. pielikumu) – tajās vēstīts gan par Bekas jeb Pekas kalna vārda izcelsmi, gan par velna karieti, kas noslīkst Gaujā netālu no kalna, gan arī par pagrabu zem pilskalna, neveiksmīgu tā atrakšanas mēģinājumu.

1948.g. vasarā Kārlis Rozītis, Valsts vēstures muzeja darbinieks, apsekojot Pekas kalna pilskalnu, pierakstījis toreizējā Kauguru pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāja Kārļa Jēkabsona, 64 g.v. stāstīto, ka, pēc ļaužu nostāstiem, mantračiem Pekas kalnā nelaimējoties. Tikko sākot rakt, uznākot bargs pērkona negaiss, un darbi jāpārtrauc.

2015.g. 14.septembrī Pekas kalna tuvējo māju iedzīvotājus, veicot folkloristisku apsekošanu, aptaujāja folklorists Sandis Laime.

Izraksts no S.Laimes apsekojuma materiāliem:

PEKAS KALNS – mūsdienu mutvārdu tradīcijas izvērtējums

Aptaujātie apkaimes iedzīvotāji:

Anna Šīrante (1940), Kauguru pag. “Ķeiši” (turpmāk tekstā AŠ)
Māris Šīrants (1978), Kauguru pag. “Ķeiši” (turpmāk tekstā MŠ)
Pārsla Šīrante (1976), Kauguru pag. “Ķeiši” (turpmāk tekstā PŠ)
Elmārs Šīrants (1966), Kauguru pag. “Ķeiši” (turpmāk tekstā EŠ)
Ilze Šīrante (1969), Kauguru pag. “Ķeiši” (turpmāk tekstā IŠ)
Elza Miglava (1934), Kauguru pag. “Karadēkas” (turpmāk tekstā EM)
Atis Veiklis (1977), Kauguru pag. “Rūņi” (turpmāk tekstā AV)

Mutvārdu tradīcijas stāvoklis un respondentu zināšanas par pilskalnu:

Pekas kalnam tuvāko saimniecību iedzīvotāju aptaujā konstatēts, ka respondenti šajā apkaimē dzīvo lielākoties pirmajā vai otrajā paaudzē, t.i., šī brīža iedzīvotāju dzimtas ar šo apkaimi saistītas ar laiku pēc Otrā pasaules kara. Šis ir viens no apstākļiem, kas veicinājis senākā ar Pekas kalnu saistītā mutvārdu tradīcijas slāņa izzušanu.

Aptaujātie iedzīvotāji par pilskalnu ir labi informēti, jo 1) pilskalns ir viegli pieejams un pamanāms, jo daļēji atbrīvots no kokiem, 2) pilskalns kopš 20. gs. 90. gadiem ir tūrisma objekts; uz pilskalnu Valmieras-Cēsu lielceļa malā izliktas informatīvas norādes, 3) pilskalnā tiek organizēti atsevišķi pasākumi (degts ugunskurs Baltu tautu vienotības dienā utt.). Padomju okupācijas laikā, 20. gs. 60. gados, pilskalnā esot notikušas zaļumballes un pilskalna plakumā pļauts siens (EM), savukārt vēlāk, 20. gs. 70.-80. gados, pilskalna virsma apaugusi ar krūmiem (AŠ, MŠ).

Māris Šīrants rāda Sandim Laimem “pliena” vietu Gaujā pie Ķeišiem. 2015.g. 14.septembris. V.Grīviņa foto.

Interesanti, ka vairāki respondenti norādīja, ka senāk pilskalns saukts tikai par Beverīnu vai Beverīnas kalnu (atsauce uz folklorizējušos Voldemāra Baloža hipotēzi par Beverīnas pils atrašanos Pekas kalnā), savukārt nosaukums Pekas kalns parādījies tikai 20. gs. 90. gados (AŠ, MŠ, ME). Respondenti bija informēti arī par Voldemāra Baloža un Franča Baloža pilskalnā veiktajiem arheoloģiskajiem izrakumiem – tajā atraduši “apdegušus baļķus” (EM).

Intervijās minētās nozīmīgas vietas Pekas kalna apkaimē: 1) Mēra kapi pie Miegupītes – iznīcināti senkapi (MŠ, EM); 2) Brasls jeb “pliens” pāri Gaujai Ķeišu apkaimē (MŠ); 3) Karadēku atteka – Gaujas atteka pie Pekas kalna (MŠ).

Mūsdienu mutvārdu tradīcijā par pilskalnu cirkulē vairāki plašāk neizvērsti naratīvu motīvi (uzskaitīti turpinājumā).

Konstatētie naratīvu motīvi:

1) Pekas kalnā esot dzelzs durvis (AŠ, MŠ, PŠ)
2) Pekas kalna apkaimē esot vadātājs (AV, dzirdēts “Ķeišos”)
3) Pekas kalnā darbojušies “zelta meklētāji” (MŠ)