Oliņkalns

J.Urtāns par pilskalnu

Oliņkalns saglabājies kā sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē. Kādreiz tā 20 m augstā, izcilā radzes klints pret Daugavu tika saukta par Andreja klinti. Iepretim, otrā Daugavas krastā atrodas Sēlpils. Oliņkalns uzlūkojams par vienu no lielākajiem Latvijas pilskalniem. Tā ap 2,3 ha lielo plakumu no pieejamākās puses norobežo 175 m garš, 20 m plats un līdz 7 m augsts valnis. Apmēram 1/5 daļu pieminekļa arheoloģiski izpētīja (1959 — 1962, E.Mugurēvičs). Noskaidroja, ka tas apdzīvots 10. — 12.gs. Atsedza 24 pamatradzē iedziļinātas 24 — 28 m2 lielas celtnes. Sākotnēji pilskalns bija nocietināts ar koka dubultsienu, kuru 11.gs. sākumā nostiprināja ar akmeņu piebērumu. Lielo valni ar koka konstrukcijām kodolā divos paņēmienos izveidoja 11.gs. vidū. Sakarā ar pilskalna plakuma plašumu senpilsēta tā tuvumā netika izbūvēta. Spriežot pēc atradumiem, tajā dzīvojuši latgaļi. Ē-Mugurēvičs pamatoja uzskatu, ka Olinkalns saistāms ar rakstītos avotos minēto Alenes novada centru. Pieminekļa tuvumā izpētīti arī tam atbilstoši senkapi.

Pilskalna zemes veidojumu aksonometriskais zīmējums no dienvidiem. M.Urtānes zīmējums.

J. Urtāns Daugavas pilskalni. – Rīga, 1993.

E.Brastiņš par pilskalnu

Uzmērojuma mērogs 1 :1000; Uzmērots jūnijā 1924.g. Griezumu augstums = 1 m. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Šis ir viens no vislielākiem Latvijas pilskalniem, — tik liels, ka nezinātāji nepārredz tā galus un nenotura to par apcietinājumu. Arī K. von Lovis of Menar’s savā „Burgenlexikon“ šo pilskalnu licis zem jautājuma zīmes. Vienīgi 175 m. garais uzbedums licis šo vietu turēt aizdomās.

„Oliņkalns“ atrodas 1 klm. dienvidos Stukmaņu muižai 5 klm. lejup Pļaviņu pilsētai Daugavas labā krastā iepretim Sēlpils pilsdrupām. Zeme, kuru aizņem pilskalns ieskaitīta valsts zemes fondā un rezervēta vasarnīcām. Pilskalna dienvidus piekājē ir Dūņulejas mājas ar krogu un celtuvi, bet ziemeļu pusē Oliņkalna mājas.

Apkārtnes plāns M. 1 : 75.000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Pilskalnam milzīgs trijstūrains plakums 2,3 ha liels. Plašuma ziņā tam līdzinājās tikai pilskalns pie Siseņiem, Alūksnes tuvumā. Viena plakuma mala ir 20 m. augstais Daugavas krasts, tā sauktā „Andreja klints”, kas sastāv no dolomīta un paceļas sienas stāvumā. Otra plakuma mala ziemeļos ir senās Daugavas gultnes krasts vairāk kā 10 m. augsts un 220 m. garš. Šos abus dabīgos norobežojumus savieno rokām mests uzbedums, kas dažās vietās 5 m. augstāks par plakumu. Kur dabīgā plakuma sānmala stāvāka un augstāka, uzbedums zemāks. Ziem.-rietumu stūrī tas visaugstāks, jo šeit plakumu nācies atdalīt ar ierakumu no pārējā lauka. Šeit, gar uzbeduma ziemeļgalu var saskatīt arī seno ieejas vietu. Dienvidos esošā uzbrauktuve radusies jaunākā laikā.

Pļaviņu „Oliņkalnsu no rietumiem. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Mītņu kārta ap 1 m. bieza ar parastiem atradumiem. Zem tās dolomīta radze. Visgarām Daugavas krastmalai stiepjas kara laika ierakumi. Tie bojājuši tikai niecīgu daļu no pilskalna plakuma, kas apaudzis mežu. Pašā plakuma dienvidstūrī redzams arī kāds četrstūrains aprakums, domājams no zviedru kariem. Ziemeļmalas vidū ir akmeņa krāvums, kura izcelšanās nav noskaidrota.

Apkārtējos laukos daudz senkapu, kuros uzartas dažādas lietas, kas pa daļai nodotas Jēkabpils muzejam.

Skolēnu līdzdalība izrakumos Oliņkalna pilskalnā. Pļaviņu novada muzeja arhīvs. Uzņemts 1960. g. Avots: pilskalniplavinas.blogspot.com

Teikas stāsta, ka no Oliņkalna esot apšaudīta Sēlpils. Citi nostāti apgalvo, ka Oliņkalns esot pati senā Sēlpils, jo Daugava tolaik tecējusi cituviet.