Oliņkalns

Daļēji appludināts HES celtniecības laikā.

celotajs.lv par pilskalnu

Daugavas kanjons no Pļaviņām līdz Koknesei pirms appludināšanas bija viena no izcilākajām un skaistākajām Baltijas reljefa formām, bet Oliņkalns – viens no Latvijas lielākajiem pilskalniem, kura līdz 20 m augstā klints (Andreja klints) bija Daugavas kanjona sastāvdaļa. Pie Oliņkalna Daugavā pirms appludināšanas bija stipra krāce, kas apgrūtināja plostnieku darbu. Mūsdienās Oliņkalns ir neliela sala Pļaviņu HES ūdenskrātuvē (zinātājs pamanīs no Rīgas – Daugavpils šosejas (A 6) iepretim Stukmaņiem), ko no krasta atdala 0,3 km plata upes atteka, zem kuras dzelmē dus Dūņu leja. Uz salas saglabājies neliels pilskalna valnis, estrādes paliekas un dažus metrus augsts dolomīta atsegums – Andreja klints paliekas. Uzskata, ka Oliņkalnā 13. gs. atradusies Alenes pils. Pie Daugavas iepretim Oliņkalnam ir piemiņas akmens, ko 1989. g. uzstādīja Latvijas alpīnisti.

Wikipedia par pilskalnu

Oliņkalns ir pilskalns Pļaviņu novada Klintaines pagastā. Mūsdienās atrodas uz Pļaviņu ūdenskrātuves saliņas pie Stukmaņiem, Rīgas-Daugavpils šosejas 117. kilometrā.

Uzskata, ka tur atradies Jersikai pakļauktā letgaļu Alenes (Oliņas) pilsnovada centrs.

Oliņkalna pilskalns bija uzcelts Daugavas ielejas labajā stāvkrastā iepretim Sēlpils pilskalnam. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka pilskalns bija apdzīvots no 10. līdz 13. gadsimtam. Pēc 1211. gada Letijas dalīšanas Alenes pilsnovads nokļuva Zobenbrāļu ordeņa tiesā, tomēr vēlāk zeme starp Daugavu un Aivieksti tika iekļauta Rīgas arhibīskapijas robežās. Oliņkalna pilskalna nocietinājumi vairs netika izmantoti.

E.Brastiņš par pilskalnu

Uzmērojuma mērogs 1 :1000; Uzmērots jūnijā 1924.g. Griezumu augstums = 1 m. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Šis ir viens no vislielākiem Latvijas pilskalniem, — tik liels, ka nezinātāji nepārredz tā galus un nenotura to par apcietinājumu. Arī K. von Lovis of Menar’s savā „Burgenlexikon“ šo pilskalnu licis zem jautājuma zīmes. Vienīgi 175 m. garais uzbedums licis šo vietu turēt aizdomās.

„Oliņkalns“ atrodas 1 klm. dienvidos Stukmaņu muižai 5 klm. lejup Pļaviņu pilsētai Daugavas labā krastā iepretim Sēlpils pilsdrupām. Zeme, kuru aizņem pilskalns ieskaitīta valsts zemes fondā un rezervēta vasarnīcām. Pilskalna dienvidus piekājē ir Dūņulejas mājas ar krogu un celtuvi, bet ziemeļu pusē Oliņkalna mājas.

Apkārtnes plāns M. 1 : 75.000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Pilskalnam milzīgs trijstūrains plakums 2,3 ha liels. Plašuma ziņā tam līdzinājās tikai pilskalns pie Siseņiem, Alūksnes tuvumā. Viena plakuma mala ir 20 m. augstais Daugavas krasts, tā sauktā „Andreja klints”, kas sastāv no dolomīta un paceļas sienas stāvumā. Otra plakuma mala ziemeļos ir senās Daugavas gultnes krasts vairāk kā 10 m. augsts un 220 m. garš. Šos abus dabīgos norobežojumus savieno rokām mests uzbedums, kas dažās vietās 5 m. augstāks par plakumu. Kur dabīgā plakuma sānmala stāvāka un augstāka, uzbedums zemāks. Ziem.-rietumu stūrī tas visaugstāks, jo šeit plakumu nācies atdalīt ar ierakumu no pārējā lauka. Šeit, gar uzbeduma ziemeļgalu var saskatīt arī seno ieejas vietu. Dienvidos esošā uzbrauktuve radusies jaunākā laikā.

Pļaviņu „Oliņkalnsu no rietumiem. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Mītņu kārta ap 1 m. bieza ar parastiem atradumiem. Zem tās dolomīta radze. Visgarām Daugavas krastmalai stiepjas kara laika ierakumi. Tie bojājuši tikai niecīgu daļu no pilskalna plakuma, kas apaudzis mežu. Pašā plakuma dienvidstūrī redzams arī kāds četrstūrains aprakums, domājams no zviedru kariem. Ziemeļmalas vidū ir akmeņa krāvums, kura izcelšanās nav noskaidrota.

Apkārtējos laukos daudz senkapu, kuros uzartas dažādas lietas, kas pa daļai nodotas Jēkabpils muzejam.

Skolēnu līdzdalība izrakumos Oliņkalna pilskalnā. Pļaviņu novada muzeja arhīvs. Uzņemts 1960. g. Avots: pilskalniplavinas.blogspot.com

Teikas stāsta, ka no Oliņkalna esot apšaudīta Sēlpils. Citi nostāti apgalvo, ka Oliņkalns esot pati senā Sēlpils, jo Daugava tolaik tecējusi cituviet.