Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 21. julijā 1924. g.
„Vīna kalna” šķērsgriezums pa A-B; mērogs 1:1000.
„Vīna kalns” tiek dēvēta apcietināta vieta puskilometru dienvidos Mežotnes Pilskalnam. No Pilskalna līdz Vīna kalnam stiepjas stāva krante, kas norobežo rietumos Lielupes pļavas. Šī krante ir kādreizējais Lielupes krasts, kas tagad upei atkāpjoties palicis dīks.
Vīna kalna ierīkošanai izraudzīta vieta dabisku gravu norobežota rietumos un dienvidos. Šai vietai vienīgi ziemeļpusē nācies uzmest uzbedumu 5 m. augstu, ar tikpat dziļu grāvi tam priekšā. Tādā kārtā Vīna kalna plakums ir visapkārt norobežots ar ap 10 m. augstām malām.
Apkārtnes plāns M. 1:100.000.
Kalna plakumam ir vairāk ka vienu metru dziļš iedobums vidū, jeb labāki sakot, plakumam apkārt apmests ap 1 m. augsts uzbedumiņš, kuram nolīdzināta virsa. Sevišķi plakans izskatās minētais uzbedumiņš kalna dienvidgalā. Šāds plakuma veids nav līdz šim nekur novērots citos Latvijas pilskalnos. Ieejas vieta nav nosakāma.
Mežotnes „ Vīna kalns” no ziem. austrumiem.
Kalns ir visai labi uzglabājis savus pirmatnējos zemju ciļņus. Vismaz nav vērojami nekādi ļaunprātīgi postījumi.
Vīna kalns apaudzis bieziem krūmiem un kokiem. Zem tiem sakrājusies trūdu kārta. Tomēr mītņu kārta, kas būtu pieskaitāma cilvēka mājokļiem, ļoti niecīga. Tāpat nav arī nekādi atradumi apzināti.
Par Vīna kalnu ļaudis melš, ka tur paceļoties laiku laikiem augšup no zemes Dievgalds ar maizi un vīnu un atkal nogrimstot. Tāpēc šo kalnu arī saucot par vīna kalnu.
Bīlensteins domā, ka Vīnakalns laikam esot vācu apcietināta kara nometne, kas pēc kronista Indriķa ziņām (XXIII, 3) celta blakām Mežotnes pilij, lai aizsargātu Mežotniešus pret Leišu uzbrukumiem.
Šķiet, ka Bīlensteins nebūs maldījies tā domādams,jo neparastā plakuma izbūve un pārāk niecīgā mītņu kārta liekas to apliecinām. Tāpat arī teika par Dievgaldu varēja celties sakarā ar kristīgo mitināšanos Vīna kalnā.
Vīna kalnā diemžēl vēl nav izdarīti nekādi archaioloģiski rakumi, kas palīdzētu noteik kalna izcelšanos.
- Brastiņš E., Latvijas pilskalni. Zemgale un Augšzeme. — Pieminekļu Valde: Rīga, 1926.
Foto: G.Kalniņš. 26.02.2022.g.
