Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 24. junijā 1924. g.
„Mārgas kalna” šķērsgriezums pa A-B; mērogs 1:1000.
Mārgas kalns, arī Meitas kalns, atrodas Susejas pag. ziemeļu malas robežās, īpašnieki — Bičoļa mantnieki.
Pēc sava izskata šis pilskalns līdzīgs pārējiem citiem šā apvida pilskalniem, jo tas ir savrup stāvošs apaļš kalns zemā vietā. No savas spkārtnes tas izceļas 21 m. augstu. Kalna malas no dabas ļoti stāvas, izņemot rietumpusi, kur mala lēzenāka. Šai malā ietaisītas terases, kas labi uzglabājušas savu izskatu.
Kalna plakums apaļš un līdzens 30 m. caurmērā. Tas apaudzis strupu zāli un nelieliem retiem kociņiem. Zeme — zvirgzdi.
Mītņu kārta ne visai dziļa. Tā satur daudz trauku gabalu kas nav ar virpām darināti. Arī ap kalnu esošos tīrumos ir dziļa mītņu kārta ar trauku lauskām, starp kurām atrodas arī vērpjamie skriemeļi.
Apkārtnes plāns M. 1:100.000.
Kalnam nekādu sevišķu postījumu nav, ja neievērotas pamet Valsts vēsturiskā muzejā esošas ziņas. Tur pie kādām izstādītām rotu lietām atrodas uzraksts, ka vasarā, 1895. gadā Mārgas kalnā Elkšņu (?) pagastā tās uzraktas kartupeļu dobi rokot. Virs tām bijis piecas kārtas akmeņa bruģis. Izlaustie akmeņi esot bijuši vesela kubikass. Atrasts arī galvas kauss un citi kauli.
Tomēr, jānoskaidro, vai šīs ziņas neattiecas uz austrumos esošo Garo kalnu, kurā glabāt kartupeļi un atrasti senkapi.
Mārgas kalnu lieto ganībām un Jāņu ugunskuriem, jo no šejienes tāls skats uz Saukas augstieni, Ormaņkalnu un ezeriem.
„Mārgas kalns” no dienvidiem.
Pie kalnam 2 klm. ziemeļos esošā Meņaukas ezera redzami akmeņiem aplikti senkapi. Puskilometru dienvidos Mārgas kalnam kāds cits pilskalns dēvēts Stupeļu kalns.
Mārgas kalns savu nosaukumu dabūjis no kādas teikas, kura pauž, ka šai kalnā „Svētai mārgai” bij uguns jāuzturot dienu un nakti. Reiz svētai mārgai piedzimis bērns un viņa kopā ar savu bērnu kalnā sadedzināta.
Mārgas kalnu apraksta Dr. Bīlensteins kā upuru vietu, vadīts no domas ka pilskalna tuvumā vajagot būt arī kulta vietai. (Mārga ir senu senējs nosaukums meitai).
- Brastiņš E., Latvijas pilskalni. Zemgale un Augšzeme. — Pieminekļu Valde: Rīga, 1926.
You might also like
