Mūku kalns arheoloģiski pētīts jau kopš 19.gs beigām (1899, A.Buhholcs; 1913, M.Eberts), bet pilnīgi izpētīts sakarā ar Pļaviņu HES būvniecību (1959 — 1962, J.Graudonis). Tas atradās pašā Daugavas krastā un pacēlās 36 m virs ūdens līmeņa. Pētījumos noskaidroja, ka sākotnēji 1 g.t.p.m.ē. 1.pusē un vidū baltu cilts piederīgie apdzīvoja tikai pilskalna ziemeļu nogāzes terasi, kur bija aizvējš no valdošajiem Daugavas vējiem. Grupās izvietotās stabu celtnes aizsargāja stabu aizsargsēta. Vēlāk ļaudis ar akmens krāvumiem, grāvjiem, zemes vaļņiem un virs tiem koka aizsargkonstrukcijām — stabos balstītu guļkoku sienu — nocietināja pilskalna plakumu. Celtnes plakumā bija būvētas stabu konstrukcijās. Ļaudis pilī mitinājās līdz m.ē. I g.t. beigām, kad, domājams, ar Kokneses izvirzīšanos, dzīve Mūku kalnā pamazām apsīka. Interesanti atzīmēt, ka mūsu ēras sākuma posma materiālos atrasti mājas kaķa kauli, kas ir pirmais šāds atradums Baltijā. Iespējams, trīs atklātie m.ē. g.t. otrās puses depozīti liecina par dažādām briesmām, kas draudējušas pilskalna iemītniekiem. Līdzās Mūku kalnam atradās ar cenām kulta tradīcijām saistītie Jāņa kalns an Māras kalns. Iespējams, ka tajos bijušas pilskalna apdzīvotāju svētnīcas.
Pilskalna zemes veidojumu aksonometriskais zīmējums no dienvidiem. M.Urtānes zīmējums.
- J. Urtāns Daugavas pilskalni. – Rīga, 1993.
Vieta norādīta, pārklājot 2017. gada un 20. gs. sākuma kartes. LNB digitālo karšu arhīvs
Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 12. augusta 1924. g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
„Mūku kalns“ atrodas Kokneses pag. Daudziešanu māju zemē, kuru apsaimnieko šo māju īpašnieki. Tikai pats dienvidgals palicis pagasta zemes fondā.
Kalns novietojies pašā Daugavas labā krastā, kas šeit sastāv no kaļķakmeņa radzes. No šejienes līdz Kokneses pilsdrupām kādi 4 km. Netālu no kalna atrodas skola un senais Poļu krogs.
Apcietinājumam izraudzīta šaura kaļķakmeņa kaupre, kas sākumā platāka, bet dienv. – austr. virzienā pāriet šaurā astē. Plakums šaurs un garš, platākā vieta kādus 35 m. plats, bet 120 m. garš.
Apkārtnes plāns. M 1:75.000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Tas gandrīz līdzens un paceļas 12 m. virs apkārtējiem laukiem. Daugavas pusē kalna sāns 36 m. augsts. Ieeja pilskalnā varējusi būt šaurā dienvidgalā, kur nojaušami 3 nelieli grāvji un uzbedumi, kas bojāti akmeņus laužot. Visgarām krastmalai plakumā bijuši kara laiku ierakumi, kas tagad atkal aizbērti. Mītņu kārta ļoti spēcīga un ap 0,8 m. bieza. Zem tās sākas kaļķakmeņa slānis.
Šis pilskalns ierīkots jau no dabas izdevīgā vietā un tādēļ nekādi sevišķi zemju darbi viņa nocietināšanai nav vērojami. Visi vecākie Latvijas pilskalni, līdzīgi „Mūku kalnam“, atrodas no dabas nodrošinātās vietās. Mūku kalns neapšaubāmi pieder akmens laikmetam, kurš izbeidzies mūsu zemē ap Kristus dzimšanas laiku.
Kokneses „Mūku kalns“ no dienvidiem. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
1899. g. šai pilskalnā izdarījis archaioloģiskus rakumus Dr. A. Buchholtz’s un Dr. W. Neumann’s, pie kam atradis daudz kaula rīkus un akmens ieroču gabalus. Tāpat šie izrakumi devuši arī lielāku vairumu trauku atlieku un dzīvnieku kaulus. Izrakumi aprakstīti Rīgas vācu senatnes pētnieku sēžu ziņojumos 1899. g. Bez tam 1913. gadā Mūku kalnu par jaunu pārmeklē Dr. M. Eberts (Prāhist. Zeitschrift 5,1913). Apmeklējot šo kalnu 1924. g. ieguvu dažus akmens cirvjus, kas atrasti tranšejas rokot kara laikā.
Ļaužu mute izskaidro, ka nosaukums Mūku kalns cēlies no kāda sieviešu klostera, kas bijis uz šā kalna. Šo klosteri krievu karos esot zaldāti nodedzinājuši. Tomēr archaioloģiski šī teika nav attaisnojusies, jo nekādi viduslaiku priekšmeti nedz ēku pamati nav atrasti.
