Klaņģu kalns

J.Urtāns par pilskalnu

Klaņģu kalns smagi cietis 20.gs. notikumos. Tas ļoti lielā mērā bojāts I Pasaules kara rakumiem un pilskalna ainaviskumam traucē jaunbūvētā estrāde un Rīgas HES dambji. Pilskalns ierīkots augstāka kalna virsotnē. Tam ir 3 — 4 metri augstas pastāvinātas malas, bet dienvidu pusc, Kur kalns bijis vislēzenakais, uzmests 2,2 — 2,0 m augsts valnis. Arheoloģiskie izrakumi (1935, R.Šnore) ļāva secināt, ka pilskalns attiecas uz bronzas laikmetu un datējams ar I g.t.p.m.ē. Pilskalna vaļņa izbūvē konstatēja 4 posmus. Sākotnēji vaļņa vietā nolika divas paralēlas akmeņu rindas, kuras apbēra ar zemi. Degumu kārtas niecīgums liecina, ka koka nocictinājumi virs vaļņa bija visai nelieli. Pilskalnā atklāja arī kādas stāvkoku būves paliekas un daudzas senlietas, kas lielāko tiesu gatavotas no akmens un kaula: akmens cirvju fragmentus, kaula adatas, īlenus u.c. Par metāla apstrādi liecina lejamveidnes un tīģeļi. Atrastas arī dažas no bronzas izgatavotas senlietas. Viss datu kopums liecina, ka Klaņģu kalnā dzīvojuši balti.

Pilskalna zemes veidojumu aksonometriskais zīmējums no rietumiem. M.Urtānes zīmējums.

J. Urtāns Daugavas pilskalni. – Rīga, 1993.

E.Brastiņš par pilskalnu

Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1m; uzmērots 5. jūlijā 1923.g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

“Klaņģu kalna” šķērsgriezums pa A-B; mērogs 1:1000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Vienu kilometru rietumos Sausai Daugavai, kas aptek gar dienvidiem Doles salu, starp Klaņģu un Klaņģukalna mājām atrodas paaugsta vieta, saukta „Klaņģu kalns“. Jau 1887. g. pazīstamais A. Bīlensteins šo vietu atzinis par pilskalnu, ko pēc tam vairākas reizes aprakstījis Lovis of Menar’s.

„Klaņģu kalns“ iedalīts jaunzemnieka zemē un skaitās Ķekavas pag. Pilskalnam iegareni apaļš veids un 4 m augsti sāni. Zemāk par tiem sākas lēzens kalna kritums, kas ziem. un austr. izbeidzas muklājā. Plakumam dienvidus pusē ir 4 m augsts uzbedums, jo šai virzienā kalnam nav dabīga krituma. Pašā plakuma vidū atrodas veca ūdeņaina bedre, domājams aka.

Apkārtnes plāns. M 1:75.000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Pirms pasaules kapa Klaņģukalns tiek aprakstīts kā labi uzglabājies apcietinājums, turpretī tagad tas briesmīgi sapostīts kara ierakumiem. Plakumā un sānos redzamas dziļas satiksmes ejas un blindažu vietas. Atklājusies vairāk metru bieza mītņu kārta, kurā redzami apdeguši ozola baļķi, akmeņi u. c. priekšmeti. Starp citu atradu 1. m. dziļumā stipri apdegušu bronzas šķēpa gabalu, kas tagad glabājas Kara muzejā Rīgā. Turpmākie izrakumi noskaidrotu, kāds sakars Klaņģukalnam ar bronzas laikmetu. Ja var ticēt kronistam Indriķim, tad lībiešiem vācu ienākšanas laikā nav piļu bijis šai apvidū. Tādā gadījumā Klaņģukalns un citi tuvējie pilskalni jau bijuši pamesti un neapdzīvoti vāciešiem ienākot.

Ķekavas “Klaņģu kalns” no dienvidiem. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

No Klaņģukalna labi pārredzama visa Sausā Daugava uz abām pusēm un Bērzenes grīva. Dažos aprakstos Bērzene, kas tek gar minēto kalnu, tiek saukta arī par Pūķupi.

No tuvējām mājām reiz kāda sieva atnākusi uz Klaņģukalnu ogot, jo te augušas labas avenes. Bijis pats pusdienas laiks. Kalnā sieva tā nejauši appirdusies. Te uzreizi viens sakot: „Paturi to bērnu es uzmeklēšu to pirduli!“ Sieva to izdzirdusi un bez elpas atskrējusi mājās. Savu mūžu tā vairs negājusi kalnā ogot.