Klaņģu kalns

Klaņģu kalnu Brastiņš uzmērījis 1923. gada 5. jūlijā, un 1930. g. izdotajā grāmatā „Latvijas pilskalni. Vidzeme”, raksta: „Vienu kilometru rietumos Sausai Daugavai, kas aptek gar dienvidiem Doles salu, starp Klaņģu un Klaņģukalnu mājām atrodas paaugsta vieta, saukta „Klaņģukalns”. Jau 1887. gadā pazīstamais A. Bīlenšteins šo vietu atzinis par pilskalnu, ko pēc tam vairākas reizes aprakstījis Levis of. Menārs. „Klaņģu kalns” iedalīts jaunsaimnieka zemē un skaitās Ķekavas pag. Pilskalnam iegareni apaļš veids un 4 m augsti sāni. Zemāk par tiem sākas lēzens kalna kritums, kas ziemeļu un austrumu virzienā izbeidzas muklājā. Plakumam dienvidu pusē ir 4 m augsts uzbedums, jo šai virzienā kalnam nav dabīga krituma. Pašā plakuma vidū atrodas veca ūdeņaina bedre, domājams, aka. Pirms pasaules kara Klanģukalns tiek aprakstīts kā labi saglabājies apcietinājums, turpretī tagad tas briesmīgi sapostīts kara ierakumiem. Plakumā un sānos redzamas dziļas satiksmes ejas un blindāžu vietas. Atklājusies vairāk metru bieza mītņu kārta, kurā redzami apdeguši ozola baļķi, akmeņi u. c. priekšmeti. Starp citu, atradu 1 m dziļumā stipri apdegušu bronzas šķēpa gabalu, kas tagad glabājas Kara muzejā Rīgā. Turpmāki izrakumi noskaidrotu, kāds sakars Klaņģukalnam ar bronzas laikmetu. Ja var ticēt hronistam Indriķim, tad lībiešiem vācu ienākšanas laikā nav piļu bijis šajā apvidū. Tādā gadījumā Klaņģukalns un citi tuvējie pilskalni jau bijuši pamesti un neapdzīvoti, vāciešiem ienākot.”

Izrakumi, veikti 1935. gada vasarā arheologa R. Šnores vadībā un turpmākie pētījumi rādīja, ka Klaņģukalnā bijusi nocietināta apmetne laikposmā no 1. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 2. gadu tūkstotim, tātad apmēram tajā pat laikā, kad apdzīvots bija arī Sauliešu pilskalns (Pļavniekkalns). Atrastie bronzas lejamveidņu fragmenti apliecināja  bronzas kausēšanas un priekšmetu liešanas prasmi. Secināts, ka Klaņģukalnā dzīvojuši mednieki, zvejnieki un arī lopkopji. Apmetne tikusi vairākas reizes postīta, trīs reizes atjaunota, bet pēc ceturtā uzbrukuma iedzīvotāji to pametuši. Lai gan pētnieku uzskati dažādos laikos bijuši atšķirīgi, tomēr mūsdienās secināts: viss datu kopums liecina, ka to apdzīvojuši balti.

Ekspedīcijas laikā Brastiņš runājis arī ar vietējiem iedzīvotājiem, bet šo to pārpratis, piem., par Pūķupi norādot, ka tā dažkārt saukta par Bērzeni. Taču tās ir divas dažādas upes: Bērzes (Melnā Bērzenes) lejtecē bija uzpludināts dzirnavu ezers un pie tā uzceltas Bērzmentes dzirnavas, bet pie Klaņģukalna Daugavā ietecēja Pūķupe.

Grāmatā Brastiņš citējis arī dzirdēto pastāstiņu: „No tuvējām mājām reiz kāda sieva atnākusi uz Klaņģukalnu ogot, jo te augušas labas avenes. Bijis pats pusdienas laiks. Kalnā sieva tā nejauši appirdusies. Te uzreizi viens sakot: „Paturi to bērnu, es uzmeklēšu to pirduli!” Sieva to izdzirdusi un bez elpas atskrējusi mājās. Savu mūžu tā vairs negājusi kalnā ogot.”  Interesanti, ka šī pastāstiņa nedaudz atšķirīgu versiju vēl 20. gs. 90. gados zināja Klaņģukalnu mājas saimniece Vija Miškina.

Bet Latviešu Folkloras krātuvē glabājas skolnieces V. Jansones pierakstītā tēva stāstītā teika par Klaņģa kalnu: „Senos laikos dzīvojis kāds drošs jauneklis. Jāņu naktī viņš aizgājis uz kalnu skatīties, kad ziedēs papardes. Te viņš redz, ka brauc daudz kungu glaunās karietēs gar Klaņģa kalna malu. Puisis nobrīnījies, kur gan tie kungi brauc, un gājis mājā. Mājās pārnācis, viņš daudziem prasījis, uz kādām dzīrēm kungi brauca un – no kurienes. Neviens tādu kungu nebij redzējis, un tā arī nav zināms.”

Kolhozlaiku nogalē pļaviņā Klaņģu kalna austrumu nogāzē bija ierīkota piknika vieta, kurā  notika kolhoza dibināšanas 40 gadu jubilejas sarīkojums, kā arī dažus gadus svinēja Jāņus. Savukārt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas 1995. gada apsekojumā norādīts: „Pirms Rīgas HES izbūves Klaņģu kalns bija savrups neapaudzis paugurs ap 1 km no Daugavas krasta iepretim Doles salas austrumu galam – reljefa pacēluma centrā, kuru no dienvidiem, rietumiem un austrumiem aptvēra purvaina zemiene, bet ziemeļos bija Daugava. Mūsdienās tas atrodas HES ūdenskrātuves dambja, Rīgas apvedceļa un ceļa Ķekava-Ķegums norobežotajā teritorijā. Tas paceļas 25 m virs jūras līmeņa un 15 m  virs apkārtējās teritorijas. Ziemeļu, rietumu, un dienvidu pusē Klaņģu kalns, uz kura atrodas pilskalns, apaudzis ar priežu mežu. Klaņģu kalna austrumu nogāzē un virsotnē ir pļava, kurā ierīkota atpūtas-piknika vieta. Pilskalns apaudzis ar veciem alkšņiem un nātrēm; krūmājam ir tieksme izplesties pļavā un pilskalnu aptverošajā mežā.”  Bet 21. gadsimtā senais nocietinājums atdzīvojas vienreiz gadā, kad tur notiek jaudīgas mūzikas festivāls.