Ķezberkalns

J.Urtāns par pilskalnu

Ķezberkalns atrodas Limbažu centrā aiz luteriešu baznīcas Dzirnezera dienvidu krastā. Pilskalnā apglabāti otrajā pasaules karā kritušie cīnītāji; 1960. gadā te pārapbedīti vēl 25 kritušie karavīri. Vēlāk brāļu kapi labiekārtoti, uz tiem gar Dzirnezera krastu ved vītoliem apstādīts celiņš, pilskalna nogāzē iebūvētas uzejas kāpnes.

Limbažu pilskalns, kas atrodas pilsētas robežās un pētniekiem bija viegli pieejams, tika atklāts tikai 1927. gadā, kad E. Brastiņš, pamatojoties uz 1318. un 1359. gados senrakstos minētajām pilīm “castrum Levisel” un “castrum Lemeselle”, kas ir senais Limbažu nosaukums, rūpīgi pārmeklēja pilsētu un tās tuvāko apkārtni.

Ķezberkalnu no ziemeļiem norobežo Dzirnezera ieleja, bet austrumu pusē – slapja pļava. Rietumu pusē kalns nodalīts ar gravu, bet dienvidu pusē, kur Ķezberkalns piekļaujas pārējam pacēlumam, tas bija atdalīts ar platu grāvi un valni.

Pilskalna plakums ir 50 x 70 m liels. Agrākos laikos pilskalns, kurš paceļas virs Dzirnezera apmēram par desmit metriem, tika lauksaimnieciski apstrādāts, un tāpēc senais valnis ir stipri noarts un saplūdis ar pilskalna plakumu. Tomēr arī mūsdienās pilskalna dienvidu daļa, kas kādreiz bijusi nocietināta ar valni, ir par 1,5 m augstāka nekā pārējais plakums. Tālāk aiz pilskalna grāvja uz dienvidiem atradusies apmetne, par ko liecina kultūrslānis. Tomēr arī daļa apmetnes pēc vēlākās būvniecības un zemes apstrādes ir stipri izpostīta. Pašā pilskalnā konstatēts līdz vienam metram biezs kultūrslānis, kas stipri sajaukts gan pēc zemes apstrādāšanas, gan pirmā pasaules kara ierakumu, gan otrā pasaules kara brāļu kapu ierīkošanas. Pēdējie patlaban aizņem apmēram pusi no visas pilskalna teritorijas.

Ierīkojot brāļu kapus, atrastas arī senlietas, no kurām māla trauku lauskas, domājams, attiecas uz 2. g. t. pirmajiem gadsimtiem, bet liels ķieģelis ar suņa ķepu nospiedumiem — uz viduslaikiem.

E. Brastiņš 1927. gadā pierakstījis nostāstu, ka “kopš 90 gadiem kalnā bijušas Ķezberu mājas. Tur neviens nevarējis gulēt — visādi biedējuši: deguši dīvaini uguņi, dejojuši savādi ērmi. Mājas beidzot noplēsuši.”

Nepilnu kilometru no Ķezberkalna atrodas Limbažu viduslaiku pils drupas. Arī Limbažu viduslaiku pilsētas kultūrslānis ieskaitīts valstiski aizsargājamo arheoloģijas pieminekļu sarakstā, un tāpēc visiem zemes darbiem Limbažu vecpilsētas teritorijā jāsākas ar arheoloģisko izpēti.

J. Urtāns Ziemeļvidzemes pilskalni. – Rīga, 1991.

E.Brastiņš par pilskalnu

Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 23. jūlijā 1927. g.

“Ķezberu kalna” šķērsgriezums pa A-B; mērogs 1:1000

Senrakstos no 1318. un 1359. gadiem minēta „Castr. Levisel” un „Castr. Lemeselle”, kas pēc lietpratēju domām zīmējas uz vienu un to pašu vietu. Šai pilij vajadzēja atrasties Limbažu tuvumā, bet vēl līdz šim to neviens nebija uzgājis. Sīki pārmeklējot Limbažus un apkārtni, izrādījās, ka meklētais pilskalns atrodas Limbažos, pilsētas austrummalā aiz baznīcām un Pilskroga. Tam iepretim stāv nespējnieku patversme, bet ziemeļos dzirnezers. Kalnu ļaudis dēvē par „Ķezberu kalnu”, bet pilsētas plānos tas apzīmēts kā „Vecais pilskalniņš”.

Apkārtnes plāns M. 1:75.000

Pa gravu, kas kalnam dienvidos, sākdamās līdzenos laukos, virzās pret ziemeļiem uz Dūņezera pusi, sīks strautiņš. Pie Ķezberu kalna to aizsprosto dzirnu dambis radīdams nelielu zāļainu ezeriņu. Šā ezeriņa rietumu krasts ir stāvs un parocīgs apcietinajuma ierīkošanai, jo attālāk izvirzīto krasta stūri ir izdevīgi atdalīt no pārējās zemes ar īsu grāvi un uzbedumu. Ka šads uzbedums un grāvis Ķezberu kalnam patiesi bijis, vēl liecina tas apstāklis, ka grāvja pusē plakums 1,5 m. augstāks par apkārtējiem laukiem un pārējo plakuma daļu. Kalns tiek arts no neatminamiem laikiem un tāpēc kādreizējais grāvis un uzbedums aizmilsis un noplacis. Tomēr vēl tagad grāvja vietā ir vairāk metru dziļš kritums.

Limbažu “Ķezberu kalna” uzbedums no dienvidiem

Plakumam dažās vietās ap 1 m. dziļa mītņu kārta, kas stipri sajaukta. Pilskalna austrumu un rietumu sānos bijuši pasaules kara ierakumi, kuros tagad ierīkotas sakņu dobītes.

Kalnā un piekājē zeme satur trauku lauskas un ogļu gabaliņus.

Teiksmo, ka kopš 90 gadiem kalnā bijušas Ķezberu mājas. Tur neviens nevarējis gulēt — visādi biedējuši: deguši dīvaini uguņi, dejojuši savādi ērmi. Mājas beidzot noplēstas.