Kalnķivutu pilskalns

Viens no zudušajiem pilskalniem, kas appludināts Rīgas HES būvniecības rezultātā.

E.Brastiņš par pilskalnu

Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1m; uzmērots 4.jūlijā 1923.g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Kalnkivutu „Pilskalna“ šķērsgriezums pa A-B; mērogs 1:1000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

„Ķivutkalns“ ir Rīgai tuvākais pilskalns. Rīgā un tās tuvākā apkaimē gan nevarēja nekādi pilskalni būt, jo šejienes ģeoloģija, kuru raksturo purvi un smiltis, nav parocīga pilskalnu kultūrai. Senrakstos minētais „Mons antiquus“ kas atradies Rīgas esplanādes vietā, neizskatās uz veciem zīmējumiem nemaz pēc pilskalna. Tāpēc nav iemesla domāt, līdz ar dažiem vācu vēsturniekiem, ka Rīgā būtu bijis senču pilskalns kuru lībieši atdevuši vācie šiem. Daugava kā dzīvs satiksmes un tirdzniecības ceļš gan nevarēja savas grīvas tuvumā palikt bez lielākiem dzīves centriem un apcietinājumiem, bet tie pastāvējuši pie Doles un Salaspils. No šejienes līdz Ogrei gar Daugavu novietojušies tuvu viens otram 8 pilskalni. „Ķivutkalns“ ir vecākais apcietinājums šai pilskalnu pudurī, spriežot pēc izskata un atradumiem.

Apkārtnes plāns. M 1:7500. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Nosaukums esot cēlies no lībju vārda kiv = akmens. Kalnam austrumpusē atrodas Kalnķivutu mājas, bet rietumos Žagari. Šo māju sakņu dārziem izlietots pilskalna auglīgais plakums.

Kalnķivutu pilskalns no ziemeļiem. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Pats pilskalns celts 10 m. augstā krastā, kas pieder nelielai attakai, sauktai Pižaga. Šī attaka atšķeļ no Doles salas nelielu, ap 2 km. garu saliņu, sauktu par Zirņu salu. Pret Zirņu salu pavērstais pilskalna sāns ir no
dabas kraujš, bet pārējās sānmalas nācies mākslīgi uzbērt. Tomēr mākslīgais nostāvinājums nav augstāks par 3 metriem. Plakums gandrīz apaļš, 40 m. caurmērā drusku iedobts pret vidu. Kā plakums tā sāni izvagoti pasaules kara ierakumiem vairāk metru dziļumā. Rakumos redzams, ka Ķivutkalna mītņu kārta ir vismaz ap 2 m. bieza. Tā satura daudz kaulu, ogļu un bez virpām darinātu trauku lauskas.

Kalnķivutu pilskalna atrašanās vieta Rīgas HES ūdenskrātuvē. Mūsdienu kartei uzklāta 20. gs. sākuma karte. LNB digitālo karšu arhīvs

Ķivutkalns jau labi sen pazīstams pilskalnu reģistrētājiem, bet archaioloģisku pētījumu par šo vietu trūkst. Ļaudis stāsta, ka Ķivutkalns sanests no zemēm, kas ņemtas tuvējā ielejā (dienvid-rietumos). Tas esot noticis kara laikos.

Reiz augsti kungi kalnā esot rakdami zeltu meklējuši, bet neatraduši. Citādu nostāstu apkārtnē nav.

Humanitāro zinātņu enciklopēdija par pilskalnu

Ķivutkalns atradās Daugavas lejtecē Doles salā uz smilšainas zemesmēles, ko veidoja Daugavas senais krasts un sena, mūsdienās grūti pamanāma attekas gultne (1. att.). 1966. un 1967. gadā sakarā ar Rīgas spēkstacijas celtniecību Ķivutkalns Jāņa Graudoņa vadībā tika pilnībā izpētīts (2. att.). Izrādījās, ka Ķivutkalns ir unikāls divkāršs piemineklis – vispirms zemesmēlē tika ierīkots kapulauks, bet tūlīt pēc apbedīšanas pārtraukšanas tam virsū tika celta nocietināta dzīvesvieta.

Pilskalna aizsardzības sistēmas izbūvē izšķirami četri posmi. Senākajā posmā 7. gs. pr. Kr. nocietinājumi sastāvēja no koka žoga, kas apjoza pilskalna apdzīvoto daļu. Žoga pamatkonstrukciju veidoja zemē ierakti 15 – 25 cm resni stabi 40 – 80 – 120 cm attālumā cits no cita. Sevišķa uzmanība tikusi pievērsta zemesmēles atklātajai pusei, kur konstatēja pat četru žogu vietas. Nākamajā posmā visapkārt apmetnes plakumam uzbērts zemes valnis, kura pamatu veidoja akmeņu rindas. Ieeja pilskalnā šajā laikā bijusi no ZA puses. Sekojošajā posmā nocietinājumu sistēma tika radikāli pārbūvēta. Ieeju, kas ikvienā nocietinājumā bija visvairāk apdraudētā un tāpēc visrūpīgāk aizsargājamā vieta, pārcēla uz grūtāk pieejamo apmetnes ZR stūri, kur to īpaši nocietināja, izveidojot izliektu līdz 2 m platu koridorveida eju. Zemesmēles ZR daļā, kur nogāzes nebija sevišķi augstas un stāvas, tās tika paaugstinātas un pastāvinātas, uzberot smiltis un klājot mālus. Šajā posmā uzcēla arī jaunu 5 – 6 m platu un vismaz 3 m augstu valni. Tā pamatā iebūvēja vairāk nekā metru augstu kamerveida karkasu no baļķiem, kas novērsa vaļņa nobrukumus un noslīdējumus (3. att.). Pret Daugavu vērstajā ZA pusē vaļņa ārmalas stāvumu nodrošināja zem vaļņa māla seguma uzceltais 1, 7 m augstais akmeņu krāvums (4. att.). Pēdējā aizsardzības sistēmas posmā tika paplašināts pilskalna apdzīvotais plakums zemesmēles atklātās puses virzienā, pārceļot aizsarggrāvi par 2 – 3 m uz ārpusi.

7 – 10 m platā nocietinājumu josla ietvēra ap 650 – 700 m² lielu pilskalna apdzīvoto plakumu. Gar tā malām nocietinājumu iekšpusē 5 – 7 m platā joslā atradās ēkas, bet plakuma vidū 400 – 500 m² liels neapbūvēts pagalms. Pārsvarā 10 – 25 m² lielās ēkas bija celtas stabu konstrukcijā. Atklāja arī kādas 2, 5 x 4 m lielas, guļbūvē celtas ēkas apakšējo pārogļojušos vainagu. Ēku apkurei izmantoti no akmeņiem krauti pavardi. Pēc J. Graudoņa domām, Ķivutkalnā vienlaikus varēja pastāvēt 10 – 12 celtnes, kuras apdzīvoja 50 – 60 cilvēku liela kopiena (Graudonis 1989, 89. lpp.).

Pilskalna kultūrslānī atrada akmens ķīļveida un kātcauruma cirvjus, graudberžus, krama priekšmetus, kaula bultu galus, smaiļus, kaltus, rotadatas, raga rokturus un cirvjus, dzintara un bronzas priekšmetus – pavisam 2700 vienības (Graudonis 1989, 1., 2. tab.). Atrada arī divus bronzas priekšmetu depozītus (5. att.). Īpaši jāatzīmē lielais skaits māla tīģeļu (191) un lejamveidņu (544) fragmentu skaits, kas sastāda 33, 5 % no visiem senlietu atradumiem (Vasks 2005, 84). Bez tam atrada ap 38 000 māla trauku lausku, no kurām 90 % pieskaitāmas švīkātajai keramikai.

Pilskalna iemītnieku iztikas līdzekļu pamatu veidoja zemkopība un lopkopība. Uz attīstītu zemkopību norāda atrastie graudberži, bet it īpaši lielais daudzums pārogļojušos labības graudu un pākšaugu (kvieši, mieži, prosa, zirņi, pupas). Par lopkopību liecina atrasto dzīvnieku kaulu sastāvs – 94 % no tiem bija mājlopu kauli (liellopi, cūkas, sīklopi, zirgi). Uzturā izmantotas arī zivis un gliemeži, kuru paliekas atsevišķās vietās bija sablīvējušās pat līdz 30 cm biezos slāņos. No nomedītajiem meža dzīvniekiem atzīmējami aļņi, stirnas, mežacūkas, bet it īpaši bebri, kuru kauli sastādīja 55 % no visiem medījumiem.

Īpaša nozīme pilskalna saimniecībā bija bronzas apstrādei, uz ko norāda lielais tīģeļu un lejamveidņu skaits (6. att.). Tas liecina, ka vēlajā bronzas un senākajā dzelzs laikmetā Ķivutkalns bija ievērojamākais bronzas apstrādes centrs Daugavas lejteces rajonā un bija iesaistīts maiņas tālsakaros. Pilskalns tika pamests 1. gs. pēc Kr.

Avots