Jaunlapaiņu Piltiņkalns atrodas trīs kilometrus uz dienvidiem no Augstrozes Lielezera. Braucot pa Limbažu—Valmieras šoseju, ap pusotru kilometru aiz Augstrozes viduslaiku pils drupu kalna, kas šosejas kreisajā pusē, jānogriežas pa labi pa nesen izbūvētu taisnu un labu meža ceļu, kas ved uz Jaunlapaiņu mājām. Apmēram trīs kilometrus no šosejas meža ceļa labajā puse atrodas Mežciemu mājas, ap puskilometru tālāk — Jaunlapaiņu mājas. Piltiņkalns, kas kādreiz skaitījās Jaunlapaiņu un Pakundzenu māju zemē, paceļas Jaunlapaiņu ceļa kreisajā pusē tieši pretī Mežciemu mājām.
Vieta, kur atrodas Jaunlapaiņu Piltiņkalns, ir triju rajonu — Limbažu, Valmieras un Cēsu — sadurā. Pec pēdējam administratīvajām izmaiņām Mežciemu mājas un Piltiņkalns ietilpst Umurgas pagasta teritorijā, lai gan pati Umurga no šim vietām atrodas diezgan patālu.
Piltiņkalns ir apmēram 40, m augsts, savrups, kokiem apaudzis kalns, kam ļoti stāvas nogāzes. Tās pat bez īpašas pārveidošanas pilskalnu padarīja visai nepieejamu. Pats kalna gals vēl papildus nocietināts ar terasi, kas ietver visu kumpo un caurmērā 50—60 m lielo pilskalna plakumu. īpaši rūpīgi terase izbūvēta kalna austrumpusē, kur tas no dabas ir nedaudz lēzenāks. Pilskalna plakumā konstatēts kultūrslānis, bet pakājē, kā stāstīts, lapas grābjot, esot atrastas saktiņas. Neviens atradums no Piltiņkalna muzejos nav nonācis, un tāpēc nav iespējams spriest par pilskalna datējumu.
E. Brastiņš 1927. gadā, pilskalnu uzmērot, pierakstījis šādu teiku: «Agrākos laikos šai kalnā gribējuši pili celt. Saaicināti ļaudis no malu malām. Bet, ko pa dienu uzcēluši, to naktī kraukļi nojaukuši. Tā izpūlējušies ilgu laiku, bet pili uzcelt nevarējuši. No pils celšanas laikiem esot palicis pāri tikai zemes valnis (terase).»
Ap to pašu laiku pierakstīta vēl kāda līdzīga teika par pils celšanu pilskalnā, tikai šoreiz kā ļaužu aizstāvis un pils nojaucējs uzstājies pats velns, kas nevarējis vairs panest ļaužu žēlabas. Arī mūsdienās apkārtnes ļaudis zina stāstīt, ka šajā kalnā bijusi lībiešu pils, no kuras esot palicis pagrabs ar zelta naudu.
Jaunlapaiņu senā nocietinājuma nosaukums «Piltiņkalns» ir raksturīgs pilskalniem. Nosaukumu «Piltiņkalns» skaidro kā atvasinājumu no vārda «pilst» — uzbērt, uzpildīt, izveidot —, kas labi parāda pilskalna izbūves zemes darbu raksturu.
Četrus kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Jaunlapaiņu Piltiņkalna atrodas vēl viens kalns, kas arī tiek saukts par Piltiņkalnu. Tas paceļas Limbažu—Valmieras šosejas labajā pusē ap pusotru kilometru aiz Dauguļiem. Šis kalns sastāv no divām atsevišķām virsotnēm, kas atdalītas ar dziļu gravu. Spriežot pēc nostāstiem par seniem upurakmeņiem, svētdīķiem, senkapiem un atradumiem Piltiņkalna apkaimē, tas uzlūkojams par senu kulta vietu, kas varbūt bijusi saistīta ar Jaunlapaiņu pilskalna apdzīvotājiem. lespējams, ka tāpēc arī abiem kalniem dots viens un tas pats nosaukums.
- J. Urtāns Ziemeļvidzemes pilskalni. – Rīga, 1991.

Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m.; uzmērots 4. jūlijā 1927. g.
Dauguļu pagastā ir divi kalni, kas dēvēti par „Piltiņkalniem”. Pirmais no tiem stāv Dzelzkalnu māju robežās, bet tam nav nekādu zemju darbu vai mītņu kārtas, kas apstiprinātu, ka šis kalns bijis kādreiz apdzīvots vai apcietināts. Šim pirmajam „Piltiņkalnam” 4 klm. dienv.-rietumos paceļas otrs kalns tai pašā vārdā. Viņš atrodas Jaunlapaiņu māju zemē, tikai pate austrumu pakāje pieder Pakundzēnu māju zemei. Pārmeklējot šo kalnu izrādījās, ka tas ir pilskalns ar visām vajadzīgām pazīmēm.
Šis apcietinājums ir savrūps ap 40 m. augsts kalns 3 klm. dienvidos Augstrozes Lielezeram un Dauguļu muižai. Augstrozes muiža stāv „Piltiņkalnam” 3 klm. ziem.- rietumos. Kalnainā un mežainā apvidū, svešniekam grūti atrast vajadzīgo vietu, jo arī Jaunlapaiņu mājas ir kalnam puskilometru tālu.

Apkārtnes plāns M. 1:75.000
Kalnam gandrīz apaļš, 3 m. kumps plakums, kura caurmērs 50—60 m. Gar visu austrumpusi kalnam sānos ir terase, jo šī puse no dabas lēzenāka. Pārējās sānmalas pietiekoši kraujas un augstas lai iztiktu bez sevišķiem zemju darbiem.
Senā uzeja vērojama kalnam dienvidos, kur kalnam izveidojies neliels stūris.
Kalna plakums un sāni apauguši mežu, bet pakāji apņem slapjas pļavas un dūkstis.
Piltiņkalns uzglabājies nenopostīts, ja atskaita āpšu alas un medinieku rakumus stāvajā ziemeļu sānā.
Plakumā atrodama mītņu kārta, kas dažās vietas pusmetru bieza. Tomēr šī mītņu kārta nav turīga atradumiem. Zem mītņu kārtas redzama mālaina smilts.

Jaunlapaiņu “Piltiņkalns” no dienvidiem
Par šo Piltiņkalnu ļaužu mutē šāda teika. Agrākos laikos šai kalnā gribējuši pili celt. Saaicināti ļaudis no malu malām. Bet ko pa dienu uzcēluši, to nakti kraukļi nojaukuši. Tā izpūlējušies ilgu laiku, bet pili uzcelt nevarējuši. No pils celšanas laikiem esot palicis pāri tikai zemes valnis (terase).
3 klm. ziem.-rietumos šim pilskalnam stāv Rīgas bīskāpa celtās Augstrozes pils drupas. Šī pils nodedzināta 1601. gadā un viņas iemītnieki no poļiem izkauti.
Atzīmējam vēl, ka abu Piltiņkalnu apkaimē ir pa Urbu mājai, kas vienas saknes ar latiņu urbs – pilsēta.
- Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 4. sējums Vidzeme.. — Rīga, 1930.