Vīna jeb Egļu kalna pilskalnu arheoloģiski pilnībā izpētīja (1967, J.Graudonis), jo tam pāri projektēja jauno Rīgas — Daugavpils šoseju. Tagad pilskalna vietā ir automašīnu stāvvieta. Vīnakalna pilskalnā I g.t.p.m.ē. dzīvojuši baltu cilts piederīgie, kas nodarbojās ar lauksaimniecību un lopkopību, medībām un zveju. Atrastās senlietas galvenokārt gatavotas no akmens, kaula, krama un raga; iedzīvotāji pazinuši arī bronzu. Seno nocietinājumu apjoza zemes valnis, kurš no ārpuses bija apkrauts akmeņiem un noklāts ar mālu. Valnī konstatēja vārtu vietu, bet nocietinājumu ietvertajā plakumā — gredzenveidīgi cieši līdzās izvietotas desmit — divpadsmit 4—4,5 x 4,5—5 m lielas stabu celtnes. Domājams, ka celtņu ārsienām bija kāda nozīme pilskalna aizsardzībā. Neapbūvētajā plakuma centrālajā daļā — pagalmā ieguva salīdzinoši maz senlietu. Vīnakalna pilskalns uzlūkojams par vienas saimes nocietinātu dzīvesvietu.
Teika stāsta, ka pēc lieliem plūdiem, kas notikuši «zviedru laikos», no kalna izvēlusās mucas ar vīnu. No tām kalns esot dabūjis savu nosaukumu.
Pilskalna zemes veidojumu aksonometriskais zīmējums no dienvidiem. M.Urtānes zīmējums.
- J. Urtāns Daugavas pilskalni. – Rīga, 1993.
Uzmerojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1m ; uzmērots 4. jūnija 1924. g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
„Vīna kalna“ šķērsgriezums pa A-B; mērogs 1:1000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Kāda apcietināta vieta saukta „Vīna kalns“ arī „Egļu kalns“ atrodas Ikšķiles pag. 2 km. rietumos dzelzceļa piestātnei, 1 km. no Daugavas. Zeme, uz kuras atrodas minētais kalns, pieder Pienakuņģu mājām. Pa dzelzceļu uz Rīgu braucot „Vīna kalns“ redzams stigas kreisā pusē dažus desmitus metrus no sliedēm. Nelīdzenā apkārtnē šis apcietinājums atšķiras no pārējiem pakalniem ar noplacinātu virsu un nostāvinātām sānmalām. Sānu nostāvinājums tomēr neparasti mazs — tikai 2 m., kas liek šaubīties vai Vīna kalns maz bijis vietējo iedzīvotāju pilskalns. Arī nosaukums liek domāt, ka šis apcietinājums varējis būt pirmo vācu tirgotāju nostiprināta nometne. Tas pats spriežams par tuvējo „Mūku kalnu“ pie Spolītēm. A. Bīlenšteins gan tura Vīna kalnu par Ikšķiļes lībju pilsvietu, (Die Grenzen … 43. lp.) bet bez sevišķiem pamatojumiem.
Apkārtnes plāns 1:75000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Vīna kalna plakums ieapaļa trijstūra veidā ar 0,5 m. augstu bedumiņu ziemeļstūrī. Patieso plakuma cilni tagad grūti uzminēt, jo tas vairākkārt bojāts. Plakuma austrummalā redzams aizmilsis grāvis, kuru izrakuši jau pirms pasaules kara krievu kareivji savās apmācibās. Plakuma rietumpusē un sānos palikušas pasaules kara ierakumu vietas.
Ikšķiles „ Vīna kalns” no dienvidiem. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Kalns gan nekad neesot arts, bet Ikšķiles baznīcu pārbūvējot no kalna esot aizvesti kādi 30 vezumi akmeņu. Tie bijuši vienkārši laukakmeņi un Daugavas radzes. Šo akmeņu kravu atliekas vēl tagad vērojamas plakumā.
Mītņu kārta ap 0,5 m. bieza un satur daudz ogļu un rupju lausku. Tagad kalns apaudzis strupu zāli un tiek izlietots ganībām. Senāk tas noderējis dažādiem izrīkojumiem un izpriecām.
Vīna kalna piekājē esot atrasts kāds akmens cirvis, kas esot nodots Ikšķiles pamatskolai. Tuvējais Lazdu kalns pazīstams ar saviem senkapiem.
Teika stāsta, ka pēc lieliem plūdiem, kas notikuši „Zviedru laikos“ no kalna izvēlušās mucas ar vīnu. No tam kalns esot dabūjis savu nosaukumu.
- Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 4. sējums Vidzeme.. — Rīga, 1930.
