Grebu pilskalns

No Valmieras puses iebraucot Dikļos, jādodas cauri visam ciematam pa galveno ielu. lepretim Dikļu baznīcai pa labi viens pēc otra atzarojas divi ceļi. Tālāk jādodas pa otro ceļu, kas ved gar Dikļu deviņgadīgo skolu, tai paliekot pa labi, – uz Ezermuižu. Šis ceļš sākumā ir paralēls Mazbriedes upei, pēc tam tas ved gar jāšanas sporta bāzi, kas atrodas ap 1,5 km no pagrieziena. Grebu māju vieta atrodas šā ceļa kreisajā pusē, četrus kilometrus aiz sporta bāzes.

Grebu pilskalns meklējams valsts mežā pa labi no ceļa aiz pļavas, 300 m uz ziemeļiem no Grebu māju vietas, ap 100 m no meža malas. Grebu Bļodas kalns atrodas mežā 50 m uz ziemeļrietumiem
no Grebu pilskalna. Pēdējais ir savrups, apmēram desmit metrus augsts, apaļš kalns ar nostāvinātām nogāzēm. Dienvidu pusē, kur kalns bijis vislēzenākais (te tas piekļaujas apkārtnes augstienei), pilskalns papildus nocietināts ar pakavveida grāvi un uzbedumu, caur kuriem uz pilskalna plakumu ved arī mūsdienās lietotā uzeja. lespējams, ka te bijusi senā ieeja pilī. Pats pilskalna plakums ir slīps pret ziemeļiem un nelīdzens, tajā ir vairākas senas rakumu bedres un tā caurmērs ir apmēram 75 m. Gar visu pilskalna malu vērojams līdz vienam metram augsts valnis, kurš vietām gan pazeminās, gan paaugstinās.

Kad 1927. gadā pilskalnu uzmērīja E. Brastiņš, pilskalna plakumā atrada lielus, veclaicīgus ķieģeļus, kas bija izlauzti no kādas bedres, un akmeņu kaudzi. Tolaik vēl pilskalna plakumā augušas ābeles, jo Grebu māju saimnieki kalnā bija ierīkojuši ābeļdārzu.

Ķieģeļi īstiem pilskalniem nav raksturīgi. Varbūt tas ir paliekas no kādas vēlākas būves?

Pilskalna plakumā, vaļņos un nogāzēs konstatēts tumšākas krāsas kultūrslānis. lespējams, ka šīs tumšās zemes dēļ diklēnieši Ezermuižas ceļu sauc par “Melno kalnu” ceļu.

1926. gadā valmierietis K.Bukums Pieminekļu valdei ziņoja, ka pirms 25 gadiem kalnā, granti rokot, atrasts ozolkoka šķirsts un vaska gabali. Kalna galā esot bijis liels akmens ar iekaltiem burtiem. Zem akmens rakta grants, tas nogāzies un sašķīdis gabalos. Šīs ziņas mūsdienās vairs nav pārbaudāmas. Vienīgi Grebu pilskalna dienvidrietumu pakājē redzamas aizaugušas grantsbedres. Tās parādītas jau 1927. gada uzmērījumā. Vislielākās briesmas Grebu pilskalnam draudēja 60. gadu beigās, kad tika lemts par grantskarjera atjaunošanu. Ņemot vērā tā laika grants ieguves tempus, pieminekļa liktenis varēja ātri vien izšķirties. Tomēr pēc toreizējās Mazsalacas mežrūpniecības saimniecības vadības rīkojuma grants rakšana tika pārtraukta un Grebu pilskalns saglabāts nākamībai.

80. gados vairākkārt rīkotas Grebu pilskalna uzkopšanas talkas.

Grebu Bļodas kalnu uzgāja tajā pašā 1927. gadā, kad uzmērīja Grebu pilskalnu. Šis nocietinājums atrodas tūlīt aiz purvainas un slapjas lejas, kurā kādreiz bijusi vaļēja ūdens “acs” –  varbūtējā pilskalna apdzīvotāju ūdens ņemšanas vieta. Bļodas kalns apaudzis ar kokiem un krūmiem. Kalna rietumu nogāzē lielais mežs izcirsts. Bļodas kalns ir 14 m augsts, iegareni apaļš, savrups kalns ar neizveidotu, kumpu plakumu (60 x 35 m). Apmēram piecus metrus zemāk par bedrēm sarakņāto plakumu kalna lēzenajās rietumu, ziemeļu un austrumu pusēs papildus izveidotas terases. Šķiet, ka dienvidu puse kalnam ir īpaši nostāvināta. Šajā pusē nocietinājuma grāvis rakts gar pašu pilskalna pakāji, izraktās zemes uzmetot vēl apmēram četrus metrus augstā valnī aiz grāvja. Gar Bļodas kalna rietumu pakāji uz Dikļu – Ezermuižas ceļu ved kādreizējais cirsmas ceļš.

Abos pilskalnos atrastās ripas trauku lauskas ļauj tos attiecināt uz vēlo dzelzs laikmetu. Vēl zināms, ka ap 1,5 km uz ziemeļrietumiem no Grebu pilskalniem starp bijušajām Greižu un Prauliņu mājām, kur tagad konstatējamas tikai māju vietas, kādreiz bijuši senkapu uzkalniņi. Mūsdienās tie nav atrodami. Uzkalniņu kapulauki šajā Latvijas daļā vairāk raksturīgi vēlā dzelzs laikmeta (10. – 12. gadsimts) lībiešiem.

Pilskalnu pāri parasti liecina par kādu lielāku senatnes centru. Sākumā ļaudis apdzīvoja mazāko pilskalnu (iespējams, Bļodas kalnu), vēlāk, kad tur palika par šauru, pārcēlās uz lielāko kalnu un to nocietināja.

Abi Grebu pilskalni atrodas senās lībiešu zemes Metsepoles teritorijā, kuras centrālais pilskalns vēl nav noteikts. “Metsepole” tulkojumā no lībiešu valodas nozīmē “Meža mala”. Vēsturnieki skaidro, ka nosaukums “Metsepole” raksturo mežaino, mazapdzīvoto lībiešu novadu.

Bet varbūt ir iespējams arī cits skaidrojums? Ja pieņem, ka par Metsepoles centru, kam varētu būt bijis tāds pats nosaukums ka visam novadam, uzlūko Grebu pilskalnus, tad interesi izraisa abu šo kalnu novietojums dziļi mežā, tālu no lielākām apdzīvotām vietām. Uz ziemeļiem no pilskalniem sākas plašs, apmēram trīs kilometrus plats tīrelis, rietumos — vairākus kilometrus plats, purvains mežs, dienvidrietumos aiz purvainajiem mežiem ir Rāķa ezers ar tā 6 – 7 km garo purvaino ieleju, bet dienvidos un dienvidaustrumos plašais Madiešēnu purvs, kas piekļaujas Augstrozes Lielezeram. Ņemot vērā šādu novietojumu, pamatoti liekas pili saukt par Meža malas pili. Apmēram divus kilometrus uz dienvidiem no pilskalniem ir Mežmuižu mājas. lespējams, ka arī šis nosaukums liecina par Grebu pilskalniem kā Metsepoli, jo Mežmuižas nosaukums vēlākos laikos varēja rasties no latviskotā lībiešu nosaukuma ‘”Metsepol” – Meža mala. Nosaukums «Mežmuiža» gan ir jaunāku laiku darinājums un tamdēļ tas var ari nebūt saistīts ar seno Metsepoles nosaukumu.

Visus šos tīri teorētiskos pieņēmumus vismaz daļēji varētu pārbaudīt, izdarot Grebu pilskalnos arheoloģiskos izrakumus un noskaidrojot, kurā gadsimtā tie veidoti.

• J. Urtāns Ziemeļvidzemes pilskalni. – Rīga, 1991.