Upursolys. Divdesmit ostoitais. Pa Cireiša azara ladu nu Aglyunys vydsškolys pogolma da Upursolai ejam pavysam drūsi - bez viervu i vāzu. Jau pa gobolu redzīs solys laivu dastuošonys vīta i Latvejis vaļsts meži. Ka Latvejis valsts meži kur sovu rūku dalīk, tys labi, tik man nazkai ruodejuos, ka itū reizi ir drupeit par daudz. Drupeit par daudz dieļu aizgoldu, pi kuo dasaturēt, drupeit par daudz Aglyunys zvonu, drupeit par daudz tilteņu puori krytušajim kūkim. Taida jušona, ka Tevi stygys suokumā pajam zam rūkys i aizvad da gola. Par lobu skaistumam navā guojs ari nazkaids lokalais Aglyunys orkans, kas papūstejs solys mežu. Pretruneiga ari informaceja par pošu pilskolnu, skaidrs tik vīns - vīta ir bejuse intensivai apdzeivuota i izmontuota.
Šis darbs ir licencēts ar Creative Commons Attiecinājums-Dalīties līdzīgi 4.0 Starptautisko licenci.