Ērģemes pilskalns

Iebraucot Ērģemē no Valkas puses, ceļa labajā pusē tūlīt aiz Ērģemes kapsētas ir Ērģemes deviņgadīgā skola. Garais kalns atrodas iepretim skolai ceļa pretējā pusē. Tas apaudzis ar kokiem un krūmiem, un kalna formas pa gabalu nav nojaušamas. Pilskalna izveidošanai izmantota rietumu—austrumu virzienā orientēta grēda. Caur to sev ceļu izgrauzusi Rikandas upīte, sadalot grēdu divās daļās. Pilskalns ierīkots upītes ziemeļaustrumu pusē. Tā sāni no visām pusēm nostāvināti, virsma noplacināta.

Kalna augstums apmēram 15 m, plakuma garums — 100 m, platums — 25 m. Pilskalna rietumu un austrumu gali atrodas pacēlumā, un tādējādi pilskalna plakums ir it kā nedaudz ieliekts. Austrumu puses pilskalna gals paceļas virs plakuma par 4—5 metriem un atgādina lielu, izplūdušu valni. Šajā pusē kalna galā kādreiz bija ierīkotas grantsbedres. Pilskalna pretējā — rietumu galā pirmā pasaules kara laikā izraktas divas blindāžas, ar ierakumiem sapostīta arī visa kalna rietumu un dienvidu pakāje. Senā uzeja pilskalna plakumā vedusi gar kalna ziemeļu malu. Mūsu gadsimta 20. gados šis ceļš vēl īpaši paplašināts. Pilskalna plakumā konstatēts līdz 0,3 m biezs kultūrslānis, tomēr ziņu par jebkādiem atradumiem trūkst. Ērģemes Garais kalns nav bijis stipri nocietināts un izbūvēts. Tā apdzīvotāju drošību visvairāk sargājuši dabiski stāvie kalna sāni.

20. gadsimta sākumā K. Lēviss of Menārs izteica domas, ka Grantskalns, kas atradies Rikandas upītes pretējā krastā, varētu būt bijis otrs pilskalns Ērģemē. Mūsdienās tas vairs nav pārbaudāms, jo Ērģemes Grantskalns, kas bija iekļauts republikas nozīmes arheoloģijas pieminekļu sarakstā, 70. gadu sākumā pilnīgi norakts grantī.

Ērģemes Garais kalns ir viens no Igaunijai vistuvākajiem pilskalniem Latvijas ziemeļu daļā, tomēr, spriežot pēc seno hroniku tekstiem, šķiet, ka teritoriju starp Burtnieku ezeru un Valku 13. gadsimta sākumā apdzīvojuši nevis latgaļi, bet gan igauņi. Tāpēc, ja Ērģemes Garais kalns arī attiecas uz šo laiku, tas uzskatāms par igauņu, bet nevis latgaļu nocietinātu dzīvesvietu. Vēlākos laikos šajās ne visai blīvi apdzīvotajās teritorijās iespiedās latgaļi un atlikušos igauņus, domājams, asimilēja.

Vairāki agrāko laiku pētnieki (J. K. Broce, A. Bīlenšteins, T. Dēbners, P. Abuls un citi) Ērģemes novadā meklēja Indriķa Livonijas hronikā bieži minēto Imeras novadu, tomēr diskusijā par šo jautājumu virsroku guva V. D. Baloža un viņa sekotāju uzskats, kas tagad ir vispārpieņemts, ka Imeras novads atradies ap tagadējo Jumeras upīti Valmieras rajonā (sk. Cimpēnu pilskalna aprakstu).

Ērģemes Garais kalns literatūrā tiek minēts tikai kopš 20. gadsimta sākuma, lai gan Ērģemes novadu pirms tam ir pētījis pazīstamais vēsturnieks Tērbatas profesors F. Krūze, kurš atradis te interesantas liecības par senā pagāniskā kulta vietām.

Ap 700 m uz ziemeļaustrumiem no Garā kalna atrodas Ērģemes viduslaiku pils drupas, kas celta kā Livonijas ordeņa nocietinājums pirms 1422. gada, kad Ērģemes pils pirmo reizi minēta rakstītos avotos.

Ērģemes vārds iegājis vēsturē arī ar Ērģemes kaujas notikumiem. Šajā kaujā, kas risinājās 1560. gadā Lugažu tuvumā, kņaza A. Kurbska vadītais krievu karaspēks pilnīgi sakāva un iznīcināja apvienoto Livonijas ordeņa un Rīgas arhibīskapa karaspēku. Tas bija liktenīgs trieciens Livonijas valstiņām. Pēc šīs kaujas tās beidza pastāvēt.

• J. Urtāns Ziemeļvidzemes pilskalni. – Rīga, 1991.