Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m. Uzmērots 28. jūlijā 1922. g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Aizputes apriņķī, ceļā no Dunalkas uz Daidzi, pašā ceļmalā atrodas divi kalni, saukti Karātavu kalns un Elka kalns. Cilvēka roku apstrādāts ir pēdējais, kamēr pirmajam nav gluži nekādu apstrādājuma vai rakuma zīmju. Puskilometru dienvidaustrumos minētiem kalniem tek Durbes upe pa uzkalnainu apvidu.
Dunalkas Elkakalna apkartnes plāns. Mērogs 1:21000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Elka kalns ir neparasta veida apcietinājums. Viņš ierīkots uz lēzena kalna, kuram kaut cik stāvāka ir tikai austrummala un dienvidrietumu puse, kurā strauts izgrauzis gravu. Ziemeļu puse atgriezta no pārējā līdzenā lauka trīskārtīgiem grāvjiem un uzbedumiem, kuriem vidū ir ieejas vieta. Tā radīts apaļš plakums ap 60 m. caurmērā. Plakumam apkārt ar pārtraukumiem stiepjas neliels uzbedums. Neparastais šaī apcietinātā vietā ir tas, ka uzbedumu pārtraukumi spiež domāt, ka apcietinājumam ir bijušas vairākas ieejas. Bielensteins aprakstījis 6 šādas ieejas. Tomēr neapšaubāmas ir tikai četras. Šai ziņā apcietinājums līdzinājās pilskalnam pie Aizvīķu muižas Vidvidas krastā un Bielensteina uzdotam pilskalnam ceļā no Ļaudones uz Odzieni, 5 kilom. no Ļaudones. Pēdējam esot 2 uzejas, kas pārtraucot koncentriskus uzbedumus.
Dunalkas Elka- un Kartavas kalni no ziemeļiem. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija
Vērojams, ka uzbedumu un grāvju pārtraukuma vietās bijuši koka torņi vai citādas celtnes. Tas sevišķi sakāms par galveno ieejas vietu plakuma ziemeļu pusē, kur ieejai rietumpusē redzami trīs uzbedumi, bet austrumpusē tikai divi, pie kam tie nav ar saviem galiem novietoti viens otram pretim.
Elka kalnā mītņu slānis niecīgs. Lielkungi šeit savā laikā esot ierādījuši maitu nosviežamo vietu un daudz dzīvnieku kaulu vēl tagad varēja redzēt. Tomēr pirms tam Elka kalnā Jāņu svētki svētīti un kalns esot saukts arī par Jāņukalnu. Nav tomēr gluži noteikti sakāms, vai kalns noderējis reliģiska kulta vajadzībām, vai kara darbiem. Bielensteina uzrakstītās teikas gan runā par labu pilskalnam:
“Šai Elka kalnā senos laikos esot pils stāvējusi, kas vēlāk nogrimusi, tikai skursteni vēl varējuši redzēt. Skursteņa galā bieži redzēts gailis sēžam, kurš rītos dzirdēts dziedam. Reiz ielaiduši ar virvi skurstenī ganu zēnu. Tas apakšā pazudis un augšā uzvilkuši tikai tukšu grozu”. (Mag. XIV.)
Senrakstos apvidus minēts kā Duvenelliken (1253), Duvenikes Duvēnalken un tamlīdzīgi.
- Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 1. sējums Kuršu zeme. — Rīga, 1923.
