Aizkraukles pilskalns

J.Urtāns par pilskalnu

Aizkraukles pilskalns, tautā saukts par Augstajiem, arī Kraukļu kalniem, ir īpaši stipri un sarežģīti nocietināts cietokšņveida pilskalns. Tas sastāv no galvenā pilskalna un priekšpils, kas nocietināta kā atsevišķs pilskalns. Kā pilskalna vaļņos, tā gar plakuma malām un terasēs arheoloģiskajos izrakumos (1889, A.Buhholcs; 1971 — 1976, V.Urtāns) konstatēti nocietinājumi. 13.gs. sākumā gar pilskalna malām celta mūra siena. Izrakumos konstatētas 30 celtnes, 98 krāsnis, podnieka ceplis, dzelzs ieguves krāsns. Agrākās atrastās senlietas attiecas uz I.g.t.p.m.ē. Starp pilskalnu un Daugavu bija ap 3 ha liela senpilsēta, bet Ašķeres upītes grīvā — osta. Senpilsētā no 13.gs. pastāvēja mūrēta baznīca un ap to — kristiešu kapsēta (13. — 17.gs.). Pilskalna tuvumā ir divi lieli, domājams, pilskalna iemītnieku — lībiešu un latgaļu — kapulauki un kulta vieta — Kraukļu akmens. Aizkraukles pils vecākais, kā liecina Indriķa hronika, 1220.gadā bija Visvaldis, bet pašu koka pili krustneši nodedzināja jau 1205.gada karagājienā. Indriķa Livonijas hronikā arī pēc šī traģiskā datuma vairākkārt minēta Aizkraukle un tās iedzīvotāji, tāpēc iespējams, ka tieši viņu drošībai celti mūra nocietinājumi.

Pilskalna zemes veidojumu aksonometriskais zīmējums no dienvidiem. M.Urtānes zīmējums.

J. Urtāns Daugavas pilskalni. – Rīga, 1993.

Arheologu biedrība par pilskalnu

E.Brastiņš par pilskalnu

Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezuma augstums = 1 m.; uzmērots 9. jūnijā 1924. g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Šo apcietinājumu nesauc pilskalnu tāpēc, ka 2 klm. austrumos atrodas Aizkraukles ordeņa laiku pilskalns ar mūra sienu drupām. Tādi gadījumi, kad tuvējie vācu laiku pilskalni atņēmuši vārdu senākiem pilskalniem, nav retie. „Augstie kalni“ arī „Kraukļu kalni“ skaitās Aizkraukles pag., baznīcas padomei piederošā zemē un atrodas Daugavas labajā krastā dienv.-austr. mācītājmuižai. Virs Daugavas līmeņa „Augstie kalni“ paceļas 40 m. pie kam krasta kraujums, kas robežo pilskalna dienvid-sānu, ir visai stāvs. Austrumgalu veido upītes Astjeres jeb Ašķeres dziļā grava. Pārējie kalna sāni apņemti no ielejas, kas slaidā līkumā gar kalna ziemeļiem un rietumiem virzās uz Daugavu. Tā radies 400 m. garš plakums, kas vidū ar grāvi un uzbedumu pārdalīts divās daļās. Citiem vārdiem sakot, šim pilskalnam ir divi plakumi — viens mazāks austrumos, bet otrs, divtik liels, rietumos. Mazākam plakumam upītes pusē 2 m. augsts uzbedums, bet lielākam gandrīz 4 m. no plakuma skaitot. Vērojams ka ieeja šai pilskalnā bijusi vidējā grāvja ziemeļpusē un no turienes vedusi gar uzbeduma dienvidgalu lielajā plakumā, kur tā vēl it labi saskatāma. Arī mazā plakuma sāns šeit piemērots ieejas vietai, kaut gan tagad stipri noarts.

Apkārtnes plāns. M 1:75.000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Pirms pasaules kapa abi pilskalna plakumi stāvējuši zem arkla. Pa kara laiku gar plakuma malām un kalna sāniem bijušas saraktas tranšejas. Tās tagad atkal aizbērtas, tikai uzvandītā melnzemē mētājas māla trauku suķes, ogles, dedzis māls, kauliņi, pa retam arī kāds dzelzs gabaliņš. Vispār spriežams, ka mītņu kārta abos plakumos ļoti bieza un dzīves atliekām bagāta.

Aizkraukles „Augslo kalnu“ plakums un Daugava. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Interesanti ir tas, ka lielajam plakumam visapkārt gar malu stiepjas mūra pamati, kas sastiprināti ar kaļķa javu. Akmeņi nav ņemti no Daugavas radzēm, bet gan apaļie laukakmeņi. Tamlīdzīga mūra sēta vēl redzama ap Lielvārdes pilsvietas plakumu un stipri atšķiras no turpat esošām bruņinieku pils sienām.

Pilskalna pakājē, pļavā, kādu nelielu četrstūrainu uzkalniņu dēvē par baznīcas kalnu Tai pašā pļavā tranšejas rokot atrastas bronzas rotas lietas, no kurām dažas iegūtas muzejam. Apkārtne romantiska, skaista.