Kandavas pilskalns

E.Brastiņš par pilskalnu

Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m. Uzmērots 5. septembrī 1922. g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Kandavas “Baznīckalna” šķērsgriezums no ziemeļiem uz dienvidiem. Mērogs 1.1000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Kandavas pilsētas ziemeļu galā, kreisā pusē Tukuma ceļam, redzams cilvēka rokām apdarināts kalns, saukts “Baznīckalns”‘, jo tas līdzinājoties baznīcai. Uzbedums, kas atrodas šā kalna ziemeļpusē, patiesi var atgādināt torni. Kalna malas ir vienlīdz stāvas visās pusēs un labi uzglabājušās, tikai dienvidus pusē izrakts uzbraucams ceļš, jo kalna virsus tiek arts. Pirmatnējā uzeja tomēr bijusi uzbeduma austrumgalā. Plakuma lielums 40 X 2 6 m. un tas ir 8 līdz 10 metru augstāks par apkārtējo ieleju. Pa ieleju gar “Baznīckalna” dienvidgalu tek avotiņš kura ūdeņi aiztek uz 1/2 kl. attālo Abavu. Mītņu slānis šai kalnā ap 1 m. dziļš, bagāts pelniem un dauzītiem akmeņiem.

Kandavas apkartnes plāns. Mērogs 1:25 000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Kandavas “Baznīckalns” vairākkārt jau aprakstīts no vācu pētniekiem, bet tuvāki neizpētīts. Bielensteins apliecina, ka latvieši kalnu saucot par pilskalnu, bet vācieši par Klosterkalnu vai Baznīckalnu. Šis pilskalns zaudējis savu vārdu tāpēc, ka tas pārnests uz tuvumā esošām ordeņa pils počām.

Kandavas Baznīckalnā un apkārtnē atrasti dažādi bronzas un dzelzs priekšmeti, ka arī krama atšķilas.

Vēsturiskos dokumentos Kandava vispirms minēta 1230. g. kā “Candove”. Šai gadā tur dzīvojošie kurši ar labu padodas kristīgai ticībai un zobenbrāļu ordenim.

Kandavas Baznīckalns no dienvidus puses. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Ap aprakstīto kalnu saistās parastā teika par pīli. Ja to ielaižot kalnā esošā caurumā, tad tā izpeldot Abavā. Kalna ziemeļpusē uzbeduma priekšā ir patiesi izgrābta bedre. Tā cēlusies vēlākos laikos smilti grābjot. Šās smilšu bedres griesti neiebrūk, jo tie ir no cieta māla. Paņēmiens nostiprināt uzbedumu ar māla kārtām ir sastopams arī citos Kurzemes pilskalnos, piem. Padures pilskalnā, kas Kuldigai ziemeļos.

Kādu citu teiku uzrakstījis A. L. Puškaitis: Baznīcas kalnā viņos laikos baznīca vienā svētdienā ar mācītāju, ar visiem baznīcēniem nogrimusi (Balss, 1891.)

Literatūra: Fr. Krūze „Necrolivonica“ (1842.). A. Bielensteins „Magzin“ 14 (1866). A. Bielensteins „Die Grenzens 1892. A. Bielensteins “Arb. X Arch. Kongress 1896.“ Schm idt „Kurl. Sits. Ber. 1900.“ Lovis of Menar „Rig. Sitz. Ber.“ 1902. g. Lovis of Menar “Jahrbuch fur Heimatkunde”.