Prof., Dr.phil. Pēteris Zeile
2003. gadā, šajās dienās, atzīmējam Jersikas senvalsts 800. gadadienu. Protams, tas ir nosacīti tradicionāls pieturas punkts: Jersika kā valdnieka Visvalža (rex Wiscewalde) pārvaldītās latgaļu valsts (regnum) centrs pirmoreiz pieminēts Indriķa hronikā, aprakstot Polockas karaspēka uzbrukumu lībiešu Ikšķilei 1203. gada vasarā, kā arī Jersikas karavīru un lietuviešu iebrukumu Rīgas teritorijā.
Par Jersiku uzkrātais materiālu klāsts var kalpot pamatīgam foliantam, tie vēl vairosies lielās jubilejas gadā. Šeit lai ieskicējam tikai dažus vilcienus, aplūkojot Jersikas vietu mūsu tautas vēsturē un Jersikas gravitācijas un starojuma izpausmes mūsdienās.
Vēsture runā
Jersikas pilskalns 1878.gadā pēc J.Dēringa uzmērījuma
Raksti vēsta, ka pirms astoņsimt gadiem stāvā Daugavas krastā uz savrupa kalna pacēlusies Jersikas latgaļu pils. Divu gravu ieskāvumā, paverot skatu uz latvju dižupes vērienīgo plūdumu. Pilskalns Preiļu rajona Jersikas pagastā. Tagadējais Preiļu rajons ir daļa no Jersikas senvalsts desmit novadiem, kurus varētu nosaukt arī par novadu konfederāciju (Ē. Mugurēvičs). No Daugavas un Krievzemes dienvidaustrumos līdz Gaujai ziemeļrietumos.
Arheologu pētījumi liecina, ka pirmie iedzīvotāji te apmetušies uz dzīvi jau 1. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Tātad krietnu laiku pirms tam, kad te apmetās uz dzīvi latgaļi, kas sāka domāt par savas pils un pilsētas celšanu. Intensīvāko pilskalna apdzīvotību arheologi un vēsturnieki attiecina uz 10.—13. gadsimtu, bet senvalsts uzplaukumu — uz 12. un 13. gadsimtu, kad Jersikas valsti pārvaldīja ķēniņš Visvaldis. Šajā laikā pilskalnā būvēti pamatīgi nocietinājumi, radītas dažādas celtnes, paplašinājusies līdzās esošā senpilsēta. Veidotas un darbojušās metālkausēšanas, kalēju, keramikas, rotkaļu u.c. darbnīcas. Līdzšinējos arheoloģiskajos izrakumos Jersikas pilskalnā iegūtas 3840 senlietas, neskaitot trauku lauskas un dzīvnieku kaulus. Profesora Franča Baloža 1939. gadā izdarītajos izrakumos Jersikā iegūti materiālie liecinājumi no desmit slāņiem, kuri iezīmē arī pakāpenisku progresu seno latgaļu kultūrā. Taču strikti noteikt dažādu periodu robežas un pārejas traucējis tas, ka pilskalna būves apmēram desmit reizes degušas un celtas no jauna, pilskalnu grauzuši Daugavas pali un robojuši Pirmā pasaules kara ierakumi.
Citu senvalstu un novadu vidū Jersika zīmīga pirmām kārtām ar to, ka uz 13. gadsimta robežas tā bijusi lielākā un ietekmīgākā visā Latvijas teritorijā. Kā atzīmē akadēmiķis Ē. Mugurēvičs, Jersikas sastāvā dažādos laikposmos ietilpa Antines, Cesvaines, Alenes (Olinas), Gerdenes, Negestes, Mārcienas, Varkas, Lepenes, Asotes, Dubnas, Preiļu un Beberines novads. Jersikas valdnieku, kurš pili un varu bija saņēmis mantojumā, hronists Indriķis nosauc par karali (rex). Austrumeiropā tik augstā rangā tikai retais tika godāts. Latgaļu (letu) senvalstī meklējamas saknes Latvijas karoga krāsām, valsts un tautas nosaukumam.
Ar lielo (75×100 m) pilskalna plakumu un 10—12 ha līdzās esošo senpilsētas teritoriju un kapulauku Jersikas komplekss ir viens no spēcīgākajiem centriem, kas atradies nozīmīgu zemes un ūdensceļu krustojumā. Kā akcentējuši mūsu arheologi (J. Urtāns u.c.), šeit salīdzinājumā ar zemes iekšienē esošajiem pilskalniem (Madalānu u.c.) daudz agrāk ieviesta podnieku ripa, tehniski pilnīgāka bijusi darbarīku un rotu apstrāde, atrasts vairāk citzemju monētu, kas liecina par intensīviem ekonomiskajiem un kultūras sakariem. Arheologam profesoram Jurim Urtānam ir vairākas grāmatas un daudz rakstu par Latvijas pilskalniem un arheoloģiju. Jersika tajos ir viens no svarīgiem samērojuma un gravitācijas centriem. J. Urtāna darbā “Daugavas pilskalni” ar kartoshēmām dokumentāli fiksēti Daugavas krastu pilskalni no austrumu robežām līdz Rīgai. Attiecībā uz Jersikas pilskalnu J. Urtāns norāda, ka šis pilskalns 18 metru augstajā Daugavas krastā savu vareno valni ar koka kamerām ieguva 11. gs. sākumā, kas, domājams, sakrīt ar Jersikas karaļvalsts nostiprināšanos. Jersikas pilskalns — plaša reģiona lielākais agro viduslaiku amatniecības, tirdzniecības un politiskais centrs. Spriežot pēc pilskalnā un senkapos atrastajām senlietām, tās iemītnieki un nozīmīgo sava laika vērtību radītāji lielāko tiesu bijuši latgaļi. Savā plašajā pētījumā “Aglonas senvēsture” (Acta Latgalica, 8. 1993) arheologs atzīmē, ka Aglonas novadam kā vienam no Jersikas senvalsts sastāvdaļām bija vairākas radniecīgas iezīmes, reizē atšķirības starp Jersikas, kā arī citu Daugavas krastu un zemes iekšienes pilskalniem. Daugavas krastu amatnieki daudz straujāk ieviesa dažādus tehniskus un kultūrai nozīmīgus jaunievedumus. Tā Jersikā podnieku ripu izmantoja jau 10. gs., tad Madalānu pilskalnā — vairāk nekā gadsimtu vēlāk. Jersikas un Asotes pilskalnos atrastas rotas un citi izstrādājumi tehniski un dekoratīvi smalkāki, formās daudzveidīgāki. Arī Jersikas, Asotes, Dignājas kultūrsakari ar citzemēm intensīvāki, par ko liecina dirhēmu un citu monētu samērā biežie atradumi, kas tajā pašā dzelzs laikmetā Aglonas—Madalānu novadā nav sastopami. Kristapiņu kapulaukā un citur gan atrasti daži citzemju priekšmeti (tirgotāju bronzas svariņi, krustiņi ar Sv. Jura un Marijas atveidojumiem), kas liecina, ka arī Aglonas novads nav bijis gluži izolēts no ārpasaules. Tikai norises lēnākas un fragmentārākas. Kad bīskapa Alberta bruņinieki bija divreiz nopostījuši Jersiku un pakļāvuši tai tuvāko novadu, Madalānu pilskalns apdzīvots līdz pat 14. gs. Jura Urtāna pamatatziņas detalizēti izvērš akadēmiķa Ēvalda Mugurēviča skolniece un viņa darba turpinātāja Jersikas pilskalnā arheoloģe Antonija Vilcāne. Visos līdzšinējos izrakumos iegūtas 3840 senlietas, no kurām gandrīz trešā daļa — A. Vilcānes darbības laikā. Krāšņās rotas, keramika, citi amatniecības priekšmeti, zemkopības un zvejas darbarīki, ieroči sniedz visai tiešu liecinājumu par seno latgaļu kultūras īpatnībām, izvērsto saimniecisko darbību un savam laikam atbilstoši pārticīgo dzīvi. Jersikas zemē sēja rudzus, kviešus, miežus, auzas, vīķus, audzēja linus un kaņepes. Par izvērsto lopkopību liecina mājdzīvnieku — cūku, liellopu, aitu, sīklopu — kauli, kuri ir krietnā pārsvarā pār nomedīto dzīvnieku kauliem. Daugavā un Jersikas ezerā zivis zvejotas ar āķiem, žebērkļiem, t.s. sprūdiem un tīkliem. Tajā laikā Daugavā ķerti asari, līdakas, zandarti, sami, laši, stores un citas zivis, pie tam to izmēri bijuši iespaidīgi. No meža zvēriem medīti galvenokārt aļņi, bebri, caunas. Dažu dzīvnieku zobi un ilkņi (meža cūku), lāču zobi, bebru pēdas kauliņi izmantoti arī kā rotu elementi un amuleti.
1939.gada izrakumu Jersikas pilskalna 5.kultūrslāņa senlietas
Kā liecina hronikas, Jersikas karavīri bieži devušies karagājienos gan kopā ar draudzīgajiem lietuviešiem, gan citiem sabiedrotajiem, nereti nācies atvairīt arī ienaidnieku uzbrukumus. Tāpēc intensīvi strādājušas ieroču darbnīcas, izgatavojot dzelzs šķēpu uzgaļus, zobenus, jātnieku un karavīru aprīkojumus. Pilskalnā uzieti arī krustnešu raidīto bultu gali. Atrastās ārzemju monētas, rotas, vārpstu skriemeļi, jostu apkalumi, krustiņi, Sv. Jura piekariņi u.c. liecina par Jersiku kā vienu no aktīvām starpzemju tirdzniecības vietām.
Attiecībā uz kristietības vietu senajā Jersikā A. Vilcāne izsakās visai rezervēti. Jā, kristietības simboli Jersikā rāda, ka pils iedzīvotāji pazina kristietību, sākot ar 11. gs. Pastāv iespēja, ka pēc ievestajiem paraugiem Jersikas meistari arī paši izgatavojuši krustiņus un piekariņus ar svēto attēliem. Indriķis savā hronikā piemin Jersikas “krievus,” ar tiem acīmredzot domājot pareizticībā kristītos latgaļus. Taču hronikā pieminēto baznīcu paliekas līdz šim nav atrastas. A. Vilcāne saka: krustiņi neliecina, ka tie nēsāti kā ticības simboli un apliecinājumi. Sieviešu apbedījumos tie atrasti lielā skaitā kopā ar zvārgulīšiem un citiem kaula un gliemežvāku piekariņiem, kas tipisks pagānu kultūrai. Tāpēc jādomā, ka krustiņiem vairāk bijusi dekoratīva nozīme.
Netālu no Jersikas pils Daugavā bijusi šķērsu pāreja, kuru karagājienos un sirojumos izmantojuši draudzīgie lietuvieši. Visvalža sieva bija Lietuvas dižkunga Daugerūta meita. “Jersika vienmēr bijusi cilpa un it kā velns visiem…” — šie hronista vārdi attiecināti uz Jersikas draudzību ar lietuviešiem, kurus vāciem neizdevās pakļaut un kuri sagrāva vācu ordeni. Tāpēc viņu naids pret lietuvjiem reizē vērsās arī pret Visvaldi. 1209. gadā krustneši iebrūk pilsētā un pilī, sagrābj laupījumu — lopus un vērtslietas, sev līdzi kā ķīlniekus aizvedot sievietes, arī Visvalža dzīvesbiedri un bērnus. Pils tiek atjaunota, taču 1214. gadā ar viltu ieņemta un atkal nopostīta. 1224. gadā Jersiku kā lēni saņem Ikšķiles bruņinieks Konrāds. 1239. gadā mirst ķēniņš Visvaldis, novads ir ordeņa un bīskapa īpašums. Pēdējo reizi senās Jersikas vārds minēts 1375. gada Vartbergas Hermaņa hronikā, vēstot par leišu karaļa Ķēstuša sirojumu laikā Daugavā noslīkušajiem lībiešu karavīriem.
Jersikas valdnieks Visvaldis mākslinieka Ludolfa Liberta priekšstatā
Protams, ne arheoloģijas materiāls, ne arī Indriķa hronika un daži Jersikas zemju dalīšanas dokumenti nevar dot vispusīgu un pilnīgu priekšstatu par Jersikas senvalsti jeb pirmvalsti un tās valdnieku Visvaldi. Gleznotāja Ludolfa Liberta veidotais Visvalža portrets ir tikai samērā lapidāra vīzija. Līdz šim tapušie priekšstati ir pieejamo fragmentāro avotu un vēsturiski ideoloģisko koncepciju salikums. Var iezīmēt trīs galvenos modeļus Jersikas un citu Latvijas seno teritoriālo veidojumu traktējumā. Latvijas brīvvalsts laikā tapušais, padomju historiogrāfijā iezīmētais un pēdējā laikā sevi pieteikušais, iepriekšējo lielā mērā dekonstruējošais — no ASV un Rietumeiropas vēsturnieku stadiālās attīstības teorijām pārņemtais. Ievērojamākais Latvijas vēsturnieks Arveds Švābe, kā arī savulaik vadošais arheologs Francis Balodis atzina Jersikas senvalsts pastāvēšanu un mantoto valdnieka varu, kuras nesējs 13. gs. sākumā ir Visvaldis. Jersika tika izcelta salīdzinājumā ar Tālavu, kuras priekšgalā bijis rangā zemāks valdnieks — vecākais (seniors) Tālivaldis, un bufervalsti Koknesi, kura Polockai maksājusi meslus. Padomju vēstures traktējumā (ko vistiešāk pauda igauņu arheologs H. Moora) Jersika, lībiešu un citas senvalsts tapušas pēc krievu kņazistu parauga, veidojoties feodāļu kārtai 10.—12. gs. sabiedrībā.
Viskrasāk agrāk iedibināto priekšstatu un koncepciju dekonstrukcijas virzienā gājis vēsturnieks Andris Šnē savā nesen izdotajā darbā “Sabiedrība un vara: sociālās attiecības Austrumlatvijā aizvēstures beigās” (R., 2000).
Autors Visvaldi uzskata par ietekmīgu vadoni un politiķi, kas briesmu brīdī spējis apvienot vairākus latgaļu vadoņus un izvirzīties priekšgalā, tomēr viņa vara drīzāk balstījusies uz radnieciskajiem sakariem ar Lietuvu un paša personības dotumos. A.Šnē bilst, ka neviena arheoloģiskā liecība neapstiprina spēcīgu un mantojamu varu latgaļu zemēs. Ikviens vadonis, lai cik ietekmīgs, palika tikai viens no vairākiem sev līdzīgiem. To, ko pieņemts saukt par senvalsti ar valdnieku (karali) priekšgalā, saka A.Šnē, “visadekvātāk būtu saukt par vadonības sabiedrību”. Cita starpā, arī 20.gs. 30. gadu nogales Latvijas sabiedrību mēdza dēvēt par “vadonības sabiedrību”, taču tas nenozīmē, ka līdzās būtu izzudusi valsts.
Saprotams, ka Jersikas senvalstij nebija to klasisko izpausmju, kas raksturīgas nobriedušu feodāļu valstīm ar lēņu kārtību, striktām robežām, amatnieku cunftēm un daudzko citu. Bet kādās zvaigznēs rakstīts, ka Jersika nebija ceļā uz visu to? Un vai tai, salīdzinot ar vācu feodāļu — bīskapa un ordeņa mākslīgi veidotajām valstiņām, kā brīvai senvalstij nebija savu priekšrocību un suverenitātes izpausmju?
Balstoties atziņā, ka kristietība vērtīgāka par pagānismu un feodālā valsts — par t.s. vadonības sabiedrību, daži mūsu vēsturnieki šodien (atšķirībā no A.Švābes, F.Baloža u.c.) attaisno (un pamato) iekarotāju, zobena un krusta bruņinieku lielo svētību Latvijas iezemiešiem (vēsturnieka Indriķa Šterna lietotais termins). Iezemieši nu bijuši spiesti izbeigt savstarpējos sirojumu karus, viņi paturējuši ieroču nēsāšanas un dažas citas tiesības un no maztautām (I.Šterna termins darbā “Latvijas vēsture 1180—1290: krustakari”. — R., 2002) varējuši virzīties uz latviešu tautas izveides (konsolidācijas) pusi. Tas viss nenoliedzams, taču it kā tiek aizmirsts, ka šis samērā neilgais laikposms izbeidzās ar dzimtbūšanas ieviešanu, gadsimtiem ilgo nebrīvi un pazemojumiem. Tās jūgs nav nekāda klišeja (kā dažkārt mīl izteikties 700 gadu jūga mūsdienu attaisnotāji un gandrīz vai vācu feodāļu glorificētāji), bet skarba realitāte. Tiesa, pateicoties “Lietuvas statūta” ilgstošajai jurisdikcijai Latgalē (1677—1831, daļēji līdz 1840) šeit dzimtbūšanas jūgs bija nedaudz maigāks, tika respektētas dažas ieradumu tiesības.
Kas attiecas uz jaunlaiku vēstures dekonstruktīvistiem, tad te ir apšaubāmas dažas pamatpremises jautājumā par latgaļu senvalstīm. Pirmkārt, ka šī versija jeb mīts bijusi izdevīga tik atšķirīgiem, uzskatos pretējiem neatkarīgās Latvijas un padomju vēsturniekiem. Abos gadījumos tiek apšaubīta Indriķa hronikā un citos vācu dokumentos paustā atziņa, fakts par Latgaļu (arī kuršu) senvalstu esamību un to valdnieku diferencēto nosaukšanu gan par karaļiem (rex), gan vecākajiem (seniores).
Added by
Šis darbs ir licencēts ar Creative Commons Attiecinājums-Dalīties līdzīgi 4.0 Starptautisko licenci.
Leave a reply