Dignājas pilskalns

Uzmērojuma mērogs 1:1000; griezumu augstums = 1 m; uzmērots 7. augustā 1924. g.

Dignājas pilskalna šķērsgriezums pa A-B; mērogs 1:1000.

3 klm. dienvidos Dignājas muižai Kusiņu māju laukos ir apcietināta vieta, saukta pilskalns”. Šis pilskalns novietojies augstā laukā dažus simts soļus no Daugavas kreisā krasta. Pretējā Daugavas krastā atrodas tā dēvētais Gersikas pilskalns.

Dignājas pilskalnam garens plakums, kas ziemeļos (Daugavas pusē) norobežots 3—5 m. augstu kalnmalu. Dienvidus pusē kalnmala 13 m. augsta un atmetas slapjā pļavā. Plakumam rietumgals dažus metrus augstāks par dienvidgalu. Zeme sastāv no rupja oļaina zvirgzda (grants).

Apkārtnes plāns M. 1:100.000.

Pilskalns drausmīgi sapostīts no pasaules kara ierakumiem. Dziļās tranšējās, kuras izraktas visapkārt plakumam, redzama ap 1 m. bieza mītņu kārta ar dažādām sendzīves atliekām.

Pilskalns senāk arts. Tagad aršana tranšeju dēļ palikusi neiespējama. No kalna taļas izredzes pa Daugavu uz leju. Apkārtne samērā līdzena un mežaina. Par Dignājas pilskalnu J.Jostiņa kungs uzrakstījis un piesūtījis starp citu sekošus nostāstus: Kalns esot kara laikos no karavīriem cepurēm sanests.

Dignājas „Pilskalns” no ziemeļiem.

Šaipus Daugavas un otrā pusē esot stāvējuši karaspēki, kas sarunājušies taurēs pūsdami. Kad sācies karš, tad esot visus lopus un sievas sūtījuši uz „Kauprēm” t. i. uzkalniņš dziļā mežā ap 10 km. tālumā, (Šlatesmežā).

Pilskalna dienvidpusē pie muklāja malas ir tā sauktā „akacs”, kura esot bez dibena. Šinī akacī karavīri esot sametuši savus ieročus, lai neatdotu ienaidniekam.

Akacei pretī kalna malā bijis liels četrstūrains akmens, cilvēka auguma augsts. Šis akmens esot kādreiz bijis kalna virsū un zem tā glabājušās lielas bagātības. Reiz Jāņa dienā atnākušas meitas un viena sākusi akmeni lūgt: „Akmentiņ, akmetiņ, atdod man naudiņu, es tev atdošu vainadziņu”. Akmens sācis rūkt, pacēlies un novēlies lejā, noraudams meiteni līdz un nospiezdams to.

Kalna bagātības sargājot veļi, kas visādi traucējuši mantračus.

Kādā vasaras naktī gulējuši Daugavmalā. Agrā rīta gaismiņā tās dzirdējušas skaisti dziedam un ieraudzījušas, ka pulciņš baltu ļaužu gājuši no Daugavas uz Pilskalnu. Tie bijuši velanieši, kad saulīte uzlēkusi, tie pazuduši.

• Brastiņš E., Latvijas pilskalni. Zemgale un Augšzeme. — Pieminekļu Valde: Rīga, 1926.