Wikipedia par pilskalnu
Mežotnes pilskalns (latīņu: castrum Mesiothe) jeb Viestura kalns atrodas Rundāles novadā iepretim Mežotnes centram Lielupes kreisajā krastā. Pēc Livonijas hroniku datiem līdz 1270. gadam šeit atradās zemgaļu Upmales zemes galvenā pils. Pēc tās nopostīšanas Livonijas ordenis pilskalnā uzcēla Mežotnes ordeņa pili aizsardzībai pret lietuviešiem, kas pastāvēja samērā neilgu laiku (ap 1321—1346).
Mežotnes pilskalnu pirmo reizi plašāk aprakstījis Augusts Bīlenšteins 1892. gadā. Atkārtoti arheoloģiskie izrakumi veikti Valdemāra Ģintera (1938—1940, 1942), Emīlijas Brīvkalnes (1948—1949) un Māra Atgāža (1969) vadībā.
Mežotnes pilskalns ar senpilsētu ir atzīts par 2017. gada arheoloģisko pieminekli.
Arheoloģisko izrakumu gaitā kultūrslānī atsegtas 10 kārtas, kas apliecina pilskalna apdzīvotību no 9. līdz 13. gadsimtam. 1219. gadā Mežotnes pilī nometināja krustnešu garnizonu, kuram uzbruka Viestarda vadītais zemgaļu karaspēks. 1220. gadā ap 8000 vāciešu, līvu un letgaļu aplenca Mežotnes pili, pēc ilgstošām cīņām to ieņēma, izlaupīja un nodedzināja. 1225. gadā uz Mežotni pārcēla Sēlijas bīskapijas, vēlākās Zemgales bīskapijas administratīvo centru. 1232. gadā Mežotnes pils kļuva par Zemgales bīskapijas prāvesta Heidenrika un kapitula mitekli. 1254. gadā līgumā par Upmales novada dalīšanu Livonijas ordenis ieguva Mežotnes pilskalnu un visas Lielupes kreisā krasta zemes līdz Garajai salai (tagadējai Jelgavai). 1270. gadā senā pils tika nopostīta un pēc sakāves liela daļa senpilsētas iedzīvotāju pārcēlās uz Lietuvas dižkunigaitijas pakļautībā esošajām zemēm. Līdz 1321. gadam Livonijas ordeņa mestrs Gerhards fon Jorke Mežotnes pilskalnā no jauna uzcēla ordeņa pili. 1346. gadā Lietuvas dižkungs Aļģirds ar sacēlušos zemgaļu palīdzību nopostīja Mežotnes pili, kas vairs netika atjaunota.
Mežotnes pilskalns ierīkots uz 16 m augsta zemes stūra, ko austrumos norobežo Lielupes stāvais krasts un ziemeļos — strautiņa grava. Rietumu un dienvidu pusē pilskalns nocietināts ar diviem vaļņiem un grāvjiem, no kuriem lielākais valnis, 7—8 m augsts un 75 m garš, uzmests plakuma rietumu malā. Otrs valnis puslokā apņem pilskalna pakāji 150 m garumā no dienvidiem un rietumiem. Ieejas vieta pilskalnā vedusi pa rietumu nogāzi. Pilskalna plakums ir iegarens, 40 x 80 m liels. Pilskalna plakumā konstatētais kultūrslānis ir 3—4 metrus biezs.
Lielupes krastā pilskalna dienvidaustrumu nocietinājumu pakājē atrasta senā ostas vieta.
Ziemeļos, rietumos un dienvidrietumos no pilskalna 11.—13. gadsimtā atradās Mežotnes senpilsēta, kas aizņēma apmēram 13 hektārus. Senpilsētā kultūrslānis ir ļoti intensīvs, dienviddaļā sasniedzot pat 2 metru dziļumu. Dienvidos no senpilsētas atrodas Vīnakalna pilskalns, kurā pēc Bīlenšteina domām atradās 1346. gadā lietuviešu nopostītā ordeņa pils.
E.Brastiņš par pilskalnu
Uzmērojuma mērogs 1:1000: griezumu augstums — 1. m. uzmērots 20. jūlijā 1923.g.
Bauskas apriņķī, iepretī Mežotnes muižai Lielupes kreisajā krastā atrodas lielākais senās Zemgales apcietinājums, saukts pilskalns.
Viņš ierīkots 16 m. augstā stāvā Lielupes krastā. Ziemeļpusē pilskalnam dabīga grava ar sīku strautiņu, bet dienvidos un rietumos tas nocietināts mākslīgi uzbedot zemes. Uzbedums 7 m. augsts un viņa zemes ņemtas tikpat dziļā grāvī. Šās nocietinātās malas vidū palikusi terase tai vietā, kur pirmatnēji bijusi zemesvirsa. Aiz šā galvenā uzbeduma un viņa grāvja, atrodas vēl otrs uzbedums un grāvis. Šis otrais uzbedums ir 2—4 m. augsts un dienvidusgalā pārtraukts ar ceļu, kas šeit vēlākos laikos ierīkots un iet pa pilskalna grāvi starp abiem uzbedumiem uz mācītājmuižu.
Apkārtnes plāns M. 1:100.000.
Galvenā uzbeduma dienvidgals ir noplacināts, jo tur kādreiz ticis uzcelts paviljons
Plakums līdzens ar nelielu slīpumu pret upes krastu. Plakuma dienvidpusē, uzbeduma tuvumā atrodas bedre, kādas parastas daudzos pilskalnos. Senā ieejas vieta vērojama gar uzbeduma ziemeļgalu. Mītņu kārta samērā jauna ar oglītēm un trauku gabaliņiem, kas ripu drāsti. Domājams, ka arī pats pilkalns nav pārāk vecs. Apkārtnē bieži atrod dažādas dzelzs un bronzas lietas. Dažas no tām glabājas kara muzejā, Rīgā.
Mežotnes pilskalns no dienvidu austrumiem.
Mežotnes pils tiek minēta kronikās kā zemgaļu cietoksnis. Archaioloģiski šī pilsvieta vēl neizpētīta, nav arī plašāku vēsturisku aprakstu. Bīlensteins to īsumā piemin savā „Die Grenzen”.
Pilskalnu apmeklējot tika stāstītas sekošas teikas: Reiz malkas cirtējs pilskalnā nogulies dienas vidū. Guļot tas dzirdējis kādu smagi vaidam. Tas pamodies, bet neviena nebijis. Tas apgulies par jaunu, bet vaidieni skanējuši vēl dobjāk. Trešo reizi kāda balss no apakšzemes saukusi: „Ej nost no šās vietas, man ir smagi; es te gulu jo te ir mana vieta!” Malkas cirtējs ļoti izbijies un izstāstījis šo notikumu mācītājam. Tas teicis, ka šai vietā daudzi esot savus kaulus nolikuši un tāpēc par notikušo neesot jābrīnoties.
Pilskalnā esot durvis, tur sākoties apakšzemes eja uz Jumpravmuižu pa upes apakšu. (Jumpravmuižā ir imitētas pils počas).
Mežotnes pilskalns līdz ar apkārtni ieskaitīts valsts vēsturisko pieminekļu sarakstos
Added by
