Kuldīgas (Veckuldīgas) pilskalns

E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Kuldīgas “Pilskalns” ir lielākais kuršu zemes apcietinājums. Šai vārdā sauktā vietā atrodās 2,6 kilometri ziemeļos no tagadējās Kuldīgas pilsētas. Pilskalns atrodas Ventas kreisajā krastā, tai vietā, kur Veckuldīgas upītes grīva. Pilskalns piederējis Veckuldīgas muižai, bet tagad piedalīts pilsētai. Pilskalnā nokļūst no Kuldīgas uz Veckuldīgu ejot un šaipus muižai nogriezties pa labi. Šeit sākās lauku ceļš caur druvām, kas pēc 1/2 km gājiena izbeidzas pilskalnā. Pār pilskalnu iet ogotāju un sēņotāju taka uz tuvējiem mežiem.

Kuldīgas pilskalna plakums aizņem veselu hektāru zemes. Plakums ir četrstūrains ar stūriem pret galvenām debesu pusēm. Dienv.-austr. puse norobežoto 100 metru garu un 5—6 metru augstu uzbedumu. Uzbeduma uzpilstīšanai zemes iegūtas, izrokot 35 metri platu grāvi viņa priekšpusē, atstājot neizraktu tikai ceļa vietu. Vispār, pilskalns ierīkots izmantojot zemesragu, kas radies starp Veckuldīgas strauta izgraustu gravu un Ventu. Šis 15–20 m. augstais zemesrags atgriests no pārējās zemes ar jau minēto mākslīgo grāvi. Tā stāvo nogāžu dēļ radies grūti pieejams laukums, kurš noderējis apcietinājuma ierīkošanai. Teka, kas turp ejot ved gar grāvja un uzbeduma (vaļņa) kreiso galu, domājams, ir vecum vecā ieeja pilī. Ļaudis melš, ka pilskalnam Ventas pusē esot apakšzemes ieejas bijušas. Tagad tur redzami avotaini robi krūmiem aizauguši un zemju nobrukumi.

Lauks, kas stiepjas no pilskalna uz Veckuldīgas pusi starp strautu un Ventu, ir kādreiz noderējis kā pilsētas vieta. Viņš norobežots ar aizbirušu grāvi un uzrāda ogļainu mītņu slāni. Pašā pilskalnā m ītņu slānis ir ap 1 metru biezs un tuvāk neizpētīts. Pēc ļaužu nostāstiem gadus 50 atpakaļ pilskalnā taisīti daži arheoloģiski rakumi. Šās rakumu vietas vēl tagad samanamas. Neskatoties uz to apstākli, ka pilskalns tiek sengadus arts, viņa izskats tomēr labi uzglabājies. Viņš rāda klasisku Kurzemē sastopamu pilskalna veidu. Nav’ nojaušams, kādas bijušas šā apcietinājuma koka būves, jo tas panākam s ar plānveidīgiem rakumiem nākošos gados. Nekādas akmeņa būvju atliekas nav redzamas, tāpat ka visās citās kuršu apcietinātās vietās. Tagadējā “Kuldīga” vācu mēlēs izrunāta kā “Goldingen” ir bez šaubām senais šās pils nosaukums. To apliecina kāds senraksts no 1245. g., kur šī vieta tiek minēta kā “castrum olim Goldingen, modo Jesusborg dicitur”. Dr. A.Bilensteins domā, ka nosaukums “Goldinga” stāv sakarā ar gotu vārdu gulth, kas nozīmējot zeltu un ka kurši savas zemes virspilsētas vārdu būtu atvasinājuši tāpat, kā zemgali savu Sidobreni no sudraba. Šeit pat lai būtu atļauts izteikt vēl citādas domas: Kuldīga visvecājā formā gan izrunāta ka Kurdika, kur “r” vēl nav pārvērties par “1”. Kā piem. vārdā kuldakas nozīmē uguņkura vietu un pirmatnēji skanējis kā kurda. Šā vārda pirmā puse pazīstama no tādiem savienojumiem kā Kurzeme. Nosaukuma otrā puse dika radniecīga ar latīņ d u x, ducis, kas nozīmē vadoni, valdnieku, pavēlnieku, kungu. Latviešu valodā no šās saknes ir forma d y k s- valdnieks, kungs. D ī k ā  s t ā v ē t – des herrschaftlicl’Gn Geborclis rnūssig gehen (Stendera vārdu 1789.). Tā tad Kuldīga varētu nozīmēt, citādi sakot, kuršu valdnieku mājokli.

E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Vācieši savu “Jesusburg” cēluši 1252-1254. g. divus kilometrus dienvidos no Veckuldīgas. Jauno vārdu ar laiku izskaudis vecais nosaukums. M. Šiliņš, “Rimju kronikas” tulkotājs, savās piezīmes tulkojumam, bez kāda redzama pamata apgalvo, ka Jesusburga celta “kādas senču pils vietā, kas stāvējusi taisni turpat, bet ieņēmusi tikai mazāk telpas”. Nav tomēr nekādu pazīmju, kas norādītu par kādu mazāku pilskalnu, kas atrastos tik pārāk tuvu varenajam Veckuldīgas pilskalnam.

Senrakstos nav atrodams nekādas ziņas, ka ap Kuldīgas kuršu pili būtu kādreiz notikušas kādas kaujas vai citi kādi kara darbi. Domā­jams, ka kuršiem ar labu padodoties ordeņa virskundzībai, uz kādu laiku tika pamesta arī to pils pašu rokās. Vācieši pie tam cēla sevīm citu mājokli pieklājīgā atstatumā no vecās pils un dzīvoja ar kuršiem blakus “uz kopīgu labu laimi”, kā Rimju kronikā piebilsts.

Kuldīgas «Pilskalna” uzmerojums Mērogs 1 :1000. Griezumu augstums = 1 mtr. Uzmērots 16. un 17. augustā 1922. g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

No Kuldīgā celtās ordeņa pils sākās ordeņa varas izplatīšanās pa Kurzemi un kuršu brīvības apkarošana. Kuldīga top par ordeņa varas viduspunktu Kurzemē un Kuldīgas komturam ir padoti visi šaī zemē esošie ordeņa brāļi. No Kuldīgas vācieši izdara savus uzbrukumus Dzinteres, Aizputes, Mārkaišu, Lažas, Grobiņas u. c. kuršu pilīm. Domājams, ka arī kuršu patstāvības laikos Kuldiga ir bijusi Kurzemes sirds, jo tam par labu runā nevien pilskalna ārkārtīgais lielums, bet arī viņa izdevīgais novietojums pašā kuršu apdzīvoto zemju vidū, laba ūdens ceļa malā.

Ap veco Kuldīgas pilskalnu saistās parastā teika par apgrimušu pili. Kalnā esot caurums, kur ielaistā pīle izpeldot Ventā. Kāda cita teika pauž, ka vecai pilij visapkārt jumtam karājušies vara pakari, kas vējam pūšot šķindējuši. Tāpat ļaudis stāstīja, ka pie Rudenieku mājām , tur kur žāvētava, esot veci “Zviedru kapi”, kur atrodot daudz senlietu. Pie Rūšu mājām senāk dzelzi kausējuši, jo tur esot rūda atrodama.

Pretī pilskalnam Katlauku māju daļā etnogrāfiskais muzejs pārmeklēja kādu varkaļa darbnīcas vietu. Izrakumi rādīja, ka darbnīcā pagatavotas neizprotamam nolūkam koniskas misiņa naglas. Tās tītas no skārda gabaliņa un tam ir gareni izveidota galva. Šie izraktie priekšmeti novietoti Valsts Etnogrāfiskā muzejā, Rīgā.

• Brastiņš E., Latvijas pilskalni. 1. sējums Kuršu zeme. — Rīga, 1923.