Lokstenes pilskalns

Lokstene ir viens no sēļu pilskalniem, kas izmantots no III.gs. līdz XI gadsimtam. Pilskalns atrodas uz 10 m augstas dolomīta klints pie Lokstenes ietekas Daugavā. Ē.Mugurēvičs pētījis to 1962.-1964. gadā. Pilskalna 3100 kvm lielais trijstūrveida plakums no neaizsargātās puses bija nocietināts ar valni un grāvi. Plakumā atrastas astoņas koka celtnes ar atklātiem pavardiem un māla kleķa krāsnīm. Dažās celtnēs konstatēta rotkaļa darbība.

XI gs., attīstoties Oliņkalna pilskalnam un latgaļiem pavirzoties līdz Daugavas sēļiem, Lokstenes nozīme samazinājās. Kādu laiku pils bija pamesta, bet XIV gs. Rīgas arhibīskapa vasalis tur uzcēla mūra pili, lai atsistu lietuviešu uzbrukumus.

Uzmērojuma mērogs 1 : 1000; griezumu augstums = 1 m.; Uzmērots 14. jūnija 1924. g. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Lokstiņas „Pilskalna“ šķērsgriezums pa A-B; mērogs 1 : 1000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Gandrīz 2 klm. augšpus „Oliņkalnam“ un Sēlpils pilsdrupām Daugavas labā krastā ir vēl kādas pils počas, ko parasti dēvē par „Jersiku“. Tomēr šis nosaukums ir izcēlies jaunākos laikos, kad daži vēsturnieki maldīdamies domājās te atraduši Indriķa kronikā un citos sarakstos minēto krievu pili Gērcike. Vēlāk noskaidrojās, ka īstā Jersikas pilsvieta atrodas labu gabaliņu augšpus šai vietai Livānu pag. Pilskalnu māju zemē, Daugavas krastā netāļu no Jersikas ezera, (sk. „Latv. pilsk. Latgale“ 22. lp.) tomēr kļūmīgā kārtā dāvātais nosaukums palika joprojām. Par Jersikas jautājumu esošā literātūrā redzams, ka vecais un īstais šīs vietas nosaukums ļaužu mutē bijis „Vecapils“.

Apkārtnes plāns M. 1 : 75.000. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Šās pilsdrupas ir atliekas no senās pils „Loxten“, kas pirmo reizi minēta 1354. g. Viņas aplūkošana nebūtu mūsu uzdevums, ja tā nebūtu celta senā pilskalnā. Gandrīz visi lietpratēji, kas apmeklējuši Lokstenes pilsdrupas, izteikuši domas, ka asais zemes stūris starp Daugavu un Lokstiņas upīti ir pirmsvācu laiku pilskalns. Galīgā veidā šo jautājumu varēs noskaidrot tikai archaioloģiskie rakumi, kas līdz šim nav izdarīti. Līdz tam nav iemeslu nepievienoties domām par senā pilskalna esamību, jo kalna lielums un uzbūve gluži sakrīt ar nevācu apcietinājumu tradīcijām.

Lokstiņas „Pilskalns“ no rietumiem. E.Brastiņa grāmatas ilustrācija

Senajam pilskalnam bijis trijstūrains 100 m. garš plakums kas ziem.-austrumos atdalīts no sava turpinājuma ar grāvi un uzbedumu. Uzbedumā, kas uzmests uzplakuma malas, ierakti vēlākās vācu pils ārējā mūra pamati. Mūris, nepareiza četrstūra veidā, turpinās visapkārt gar vecā plakuma malu. Grāvī, pašā vidū, zviedru kara laikos ierīkots neliels četrstūrains reduts, tāds pat kā Oliņkalnā.

Kalna sāni gar Lokstiņas upīti un Daugavu ir visai krauji, ap 10 m. augsti un sastāv no radzēm. Visi mākslīgie zemju darbi te bijuši lieki, jo vieta no dabas visai parocīga apcietinājumam.

Plakums gandrīz līdzens, uz Lokstiņas pusi dažus metrus slīps. To klāj mītņu kārta, kas visai melna, bet sajaukta ar ilggadīgu aršanu, jo pilskalnā ierīkoti sakņu dārzi. Vecākais šās pilsvietas plāns atrodams Krūzes „Necrolivonica“ 66 tab.

Pilskalns iedalīts kādam Pļaviņu pag. jaunsaimniekam.

Avots

Lokstenes pilskalns minēts daudzos vēstures avotos, sākot jau ar viduslaiku vācu kronikām. Pilskalns bija viens no spēcīgākajiem centriem, kas varēja konkurēt ar turpat esošo Sēlpili un Kokneses pilskalnu.

Pilskalna izveidošanās

Lokstenes pilskalns atradās Daugavas krastā smailā zemes stūrī pie Lokstiņas upes ietekas Daugavā. Pilskalna vēsturiskā izveidošanās iedalāma divos dzelzs laikmeta periodos – agrajā (3 .- 4. gs.) un vēlajā (5. – 11. gs. vidus).

Lokstenes pilskalns. Oskara Emīla Šmita foto. 1903. LNVM krājums Nr. 38276

Pilskalna uzbūvei bija raksturīgas malas pret Daugavas un Lokstiņas upi, kuras bija 10 m augstas un stāvas klintis. Nelīdzens plakums (3150 m2 ). Gar Daugavas krastu tas bija augstāks, bet virzienā uz ziemeļiem tam bija pāris metru slīpums. Uz R un A no pilskalna tika konstatēts kultūrslānis, tas vietām bija intensīvi melns un 5-20 cm biezs, zem kura atsedzās dolomīta radze.

Apdzīvotība

Arheoloģisko izrakumu rezultātā, Lokstenes pilskalna apdzīvotība saistāma ar diviem periodiem – ar dzelzs laikmeta pilskalnu (3. – 5. gs. un 5. – 11. gs. vidus) un viduslaiku mūra pili (14. – 15. gs). Dzelzs laikmetā pastāvīga apdzīvotība konstatēta 3. – 5. gs., kad pilskalnu apdzīvoja sēļi. Intensīvāka tā kļūst ar 5. – 6. gadsimtu, kas turpinājās līdz 11. gs. vidum, kas saistīta ar latgaļu cilšu ienākšanu. Visapdzīvotākā vieta bija nelielā ieplaka plakumā pret Lokstenes upīti, tieši tur tika atklātas astoņas četrstūra guļbūvju paliekas, no kurām dažas uzskatāmas par būvēm saimniecības vajadzībām (rotkaļa darbnīca). Uz agrāko pilskalnu apdzīvotību attiecas arī no akmeņiem krautais nocietinājumu valnis, kura platums ir 5 – 7 m un augstums 1 m.

Saimnieciskā apdzīvotība

Sēļu un latgaļu ciltis intensīvi bija nodarbojušās ar zemkopību, lopkopību, zvejniecību un medniecību. Lai iekoptu laukus tika veikta līdumu zemkopība, kurā tika izmantoti cirvji un kapļi. Spriežot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, dominējošā bija trīslauku sistēma. Lokstenē sēja miežus, kviešus un zirņus. Lopkopībā, spriežot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, laikā no 5. – 10. gs. dominē mājdzīvnieku kauli (76,5%).

Sociālā un etniskā apdzīvotība

Sēļu un latgaļu ciltīm bija līdzīgas apbedīšanas tradīcijas-mirušos apglabāja individuāli līdzenajos kapos kapu bedrēs,tā spilgtākais piemērs ir Priedaines kapulauks,kas atrodas vien 0,5 km no paša Lokstenes pilskalna. Par iedzīvotāju sociālo piederību liecina 5./6.gs. dzīvojošās radnieciskās saimju kopienas. Pilskalnā no kopienas atsevišķi izdalījusies arī turīgāko iedzīvotāju kategorija, par ko liecina arheoloģiskajos izrakumos atrastās senlietas – cirvji, šķēpi, jostas sprādzes, kaklariņķi u. c. Turpat mitinājušies arī amatnieki-bronzas un dzelzs apstrādātāji. Lokstenes pilskalnā tika konstatēti arī nocietinājumi ar 5 m platu, no akmeņiem uzbērtu valni, kuru nožogoja no kokiem veidotas sienas. Autors konstatē, ka pret Lokstenes pilskalnu ir vērsti arī uzbrukumi no citām baltu ciltīm. Par ilgstošo Lokstenes apdzīvotību dzelzs laikmetā liecina bezripas keramikas procentuālais pārsvars (56%).

Arheoloģiskie izrakumi

Arheoloģiskie izrakumi Lokstenes pilskalnā arheologa Ēvalda Mugurēviča vadībā ilga trīs gadus (1962. – 1964. g. ), kurā tika atrastas ripas, bezripas un apmestās keramikas lauskas, oglītes, kaula adatas fragmenti, dzelzs cirvji, dzelzs kruķadatas, kaklariņķa fragmenti, stikla krelles, graudberži, vērpjamās vārpstas skriemeļi, pavards, māla tīģeļu fragmenti, akmens cirvis, manšetveida un bronzas aproces, saktas, sirpis, naži un citi priekšmeti.

Lokstenes pilskalnā atrastās dzelzs rotas un darbarīki. Ē.Mugurēviča monogrāfija „Oliņkalna un Lokstenes pilsnovadi.3.-15.gs.arheoloģiskie pieminekļi”

Veicot Pļaviņu novada muzeja arhīva materiālu analīzi un izpēti, autore konstatē, ka dažus Lokstenes pilskalna arheoloģiskos priekšmetus ir uzgājis K. Līkums, kurš Lokstiņas upes krastā atradis izskalotu muldveidīgu zārku bez naglām

Pilskalna uzziņu vēsture

18. gs beigās publicisti L. Melins un A. Hupels izteica uzskatu, ka Lokstenes pilskalnā atradusies senā Jersika, taču 19. gs. 60. – 70 .gados kultūras darbinieks Jūliuss Dērings pamatoti noraidīja šo pieņēmumu un norādīja, ka pilsdrupas saistāmas ar 14. gs. dokumentos minēto Lokstenes pili. 1375. gadā Lokstenes pili (Locksteen) izlaupīja lietuviešu karaspēks karavadoņa Ķēstuša vadībā. Pēc lietuviešu uzbrukumu beigšanās 15. gadsimtā pils zaudēja savu stratēģisko nozīmi un 1437. gadā arhibīskaps Henings Šarpenbergs pili (slote tor Loxte) un muižu pie Lokstiņas upes (Loxsten, Loxctenbeke) izlēņoja tur mītošajam bruņiniekam Johanam (Hansam) no Lokstenes. Pēc viņa nāves 1457. gadā pili un ciemu (Lowxten) mantoja viņa audžudēls Arends (Arnts) Štokmanis. 16. gadsimtā vecā pils (Loxstenn) pēdējo reizi pieminēta 1518. gadā.
Jaunais muižas centrs atradās apmēram kilometra attālumā no pilskalna, to sāka īpašnieku vārdā dēvēt par Stukmaņu muižu (Stockmannshof). Informāciju par Lokstenes pilskalnu ir devuši arī vācbaltiešu vēsturnieks Kārlis fon Leviss of Menars, latviešu pilskalnu pētnieks Ernests Brastiņš, latviešu arheologi Ēvalds Mugurēvičs un Juris Urtāns.

Pilskalna statuss mūsdienās

Lokstenes pilskalns tika appludināts 1965. gadā, uzbūvējot Pļaviņu hidroelektrostaciju un ierīkojot ūdenskrātuvi. Mūsdienās no pilskalna ir saglabājusies tikai sala, kas atrodas privātīpašuma teritorijā.

Koordinātas: 56.59769, 25.65831 (noteiktas, izmantojot vesture.dodies.lv)

Waze Google Map Sygic Car Navigation