Drusku pilskalns

Braucot pa Rīgas—Pleskavas šoseju, Veclaicenē jānogriežas pa kreisi uz Kornetiem, kas atrodas apmēram divu kilometru attālumā no šosejas. Kornetos, kur ceļš zarojas, jānogriežas pa kreisi un pēc 600 m, kad ceļš vēlreiz zarojas, atkal jādodas pa kreisi. Ceļš te ved uz ļoti kalnainu un skaistu apvidu uz ziemeļiem no Pilskalna ezera — uz Druskām. Pilskalns atrodas Pilskalna ezera ar kokiem apaugušajā un ļoti stāvajā ziemeļu krastā apmēram 500 m uz dienvidiem no iepriekš aprakstītā ceļa. Uz Drusku pilskalnu jāiet no Pilskalnu mājām, kas ir šā ceļa malā.

Drusku pilskalns izstiepts ziemeļaustrumu —dienvidrietumu virzienā, apaudzis kokiem un krūmiem. Kalna dienvidaustrumu sāns pret Pilskalna ezeru ir neparasti stāvs. No šīs puses Drusku pilskalns paceļas apmēram par 90 metriem virs ezera līmeņa. Nevienam citam Latvijas pilskalnam nav tāda sāna stāvuma un augstuma. Pretējā pilskalna nogāze ir mazāk stāva, lai gan arī tā sasniedz 35 m augstumu. Pilskalna ziemeļaustrumu gals ir visai nolaidens un izplūdis, tomēr te dažus metrus zem plakuma līmeņa saskatāmas ap 0,5 m dziļa grāvja un uzbeduma paliekas. Līdzīgs kalna nocietinājums bijis pilskalna pretējā dienvidrietumu galā. Agrākos laikos kalns ir arts, un tāpēc visi senie nocietinājumi daļēji nolīdzināti, arī kultūrslānis no pilskalna plakuma, kas ir apmēram 130 m garš un 50 m plats, ir noarts uz malām. lespējams, ka ieeja pilskalna bijusi no ziemeļaustrumu puses. Arī mūsdienās te kalnā uzved taka, kas vairāk gan tika staigāta tajos laikos, kad pilskalna plakumā bija iztīrīts laukums sarīkojumiem. Piemineklī atrastas trauku lauskas dod iespēju pieņemt, ka Drusku pilskalnā ļaudis dzīvojuši mūsu ēras 2. gadu tūkstoša pirmajos gadsimtos.

Ja Drusku pilskalns tā nebūtu ieaudzis kokos, no tā pavērtos brīnumains skats uz apkārtni. Šis kalns jau 1864. gadā aprakstīts un attēlots grāmatā «Baltijas skatu albums». Arī vēlākos laikos šis pilskalns figurē dažādu autoru darbos. To minējuši arī rakstnieki E. Zālīte un J. Liepiņš. Tā, E. Zālīte 1923. gadā, atstāstot teiku par Drusku pilskalnu, rakstīja: «Stāsta, ka pašā kalna rietumu stūrī, augstākā vietā bijusi senlatviešu pils. Tādēļ arī nosaukums — Pilskalns. Netālu no šās vietas ir mazs iedobums. Teika stāsta, ka tur agrāk bijis Brīnumavots. Reiz kāda sieviete viņā skalojusi maza bērna drēbītes (citā variācijā — kāda sieva mērkusi
pastalas), par tādu necienību avots tik ļoti noskaities, ka pacēlies gaisā un aizskrējis uz Cēsīm.»

Turpat blakus pilskalnam ir Dzērves kalns ar senu zaļumbaļļu vietu kalna galā. Pēc ziņām, Dzērves kalnā bijuši četri Dievozoli, pie kuriem vecos laikos nesuši ziedus. Pieminekļu valdes arhīvā saglabājusies R. Millera 1925. gadā rakstītā vēstule, kur viņš saka: «Kornetu muižas ballinieki, apgaismodami savu balles laukumu, iekūruši sārtu vecā ozola dobumā. Koks piecas dienas dedzis.» Šķiet, ka līdzīgs liktenis piemeklējis arī pārējos Dievozolus.

Pretējā virzienā no Drusku pilskalna pie Zeņģu mājām konstatēti acīmredzot pilskalnam atbilstoši senkapi, bet otrā pusē Pilskalna ezeram starp Vosvu un Šķepastu mājām — Dieva kalns ar Māras pēdas akmeņiem.

• J. Urtāns Ziemeļvidzemes pilskalni. – Rīga, 1991.